tethys_

Sapratu, ka es tagad varētu stāstīt un stāstīt... jo es apsolīju, ka nestāstīšu, līdz viņš būs miris. Viņš teica, ka tad viņam vienalga, lai es stāstu kam ko gribu. Es biju ļoti dusmīga uz viņu, nicināju no sirds, bet solījumus, ja tie tiešām ir tādi nopietni, nevis pa jokam, es laužu tikai pie ļoti īpaša iemesla. Neesmu nekad stāstījusi neko tādu, ko viņš speciāli piekodinājis neteikt nevienam. Tomēr tagad es varu. Tur ir ļoti daudz gan smieklīgu, gan ne pārāk smieklīgu stāstiņu.
Ir arī tādi, kas varbūt policijai būtu interesanti, bet tas viss ir noticis pasen un diez vai vairs ir īpaši svarīgi.

Es šodien sapratu, kāpēc cilvēki skrien un visu dara pēdējā brīdī. Tāpēc, ka tad viņi neaplaužas. Ja kāds jau no septembra, oktobra gatavo dāvaniņas, pēc tam jau visu liek kopā decembra sākumā, tad ko viņš saņem? To, ka tos cilvēkus nemaz nesatiks, jo viņiem nav laika. Ko nozīmē "nav laika"? Tas nozīmē - man ir kas svarīgāks, bet tā pavisam nopietni, kā tas izjūtas, ja esi gatavojies un gaidījis? Ej dirst ar visām savām muļķībām.
Sēžu mājās viena ar maisu ar liekām un nevienam nevajadzīgām, ar rūpību un mīlestību pašdarinātām dāvaniņām, ar jau nopirktu ciema kukuli, no kura daļa arī bija speciāli sataisīta, un citām pasākumam gatavotām lietām, jo... jo dzīve.
Viss, es nekad mūžā vairs neko tādu nedarīšu. Ieskriešu tikai pa ceļam "kaut kādā" veikalā, nopirkšu "kaut ko" galdam, sagatavošu "kaut ko" līdzi, un pēc tam sēdēšu, bakstot telefonu, jo pasākums ir garlaicīgs, bez mīlestības, bez pievienotās vērtības, pa ceļam ieskrienot un domājot par kaut ko citu.
Jā, rūgtuma pilns ieraksts, zinu, bet tā rūgtuma tiešām ir daudz. Nu nevaru es tam tikt pāri.
Vispirms ģimenes locekļi, kas vienmēr svinēja ar mums, pēkšņi izdomā, ka viņiem vajag citā datumā. Pēc tam atceļas pasākums ar draudzenēm. Pēc tam cilvēks, kuram uztaisīju dāvaniņu un gribēju apsveikt, jo ir, par ko pateikt "paldies", pasaka, ka "nevajadzēja".
Ok, es šogad tiešām ienīstu Ziemassvētkus. No sirds un pa īstam, un līdz kaulam.
Un visu to, ko esmu sataisījusi, veltot ilgas stundas, es nevienam nedāvināšu vēlāk un nemēģināšu iespiest rokās, ja jau "nevajadzēja". Es to visu vienkārši izlidināšu ārā un nekad, nekad, NEKAD mūžā vairs neko tādu neatkārtošu. Nekad.
Viss.
Civilizācija ir sataisījusi simtiem gadžetu, lai mums būtu vairāk brīvā laika, lai mēs varētu būt cits citam tuvāk, bet noticis ir tieši otrādāk. Neviens nevienam vairs nav vajadzīgs vairāk nekā tikai FB "draugu" listē. Man šogad sanāca atlicināt vairāk naudas, lai beidzot varētu vairāk atļauties priekš citiem, bet es ļoti labi redzu, cik tas viss ir vajadzīgs.
Kārtējo reizi saprotu, ka normālu attiecību vairs nav, viss ir tikai caur skriešanu, un tikai caur skriešanu un garām ejot arī ir vērts kādam kaut ko dot. Jūs visi, kas drasējat pēdējā brīdī pa lielveikalu, esat gudrāku par citiem. Jo jums tāpat atteiks, to, ko jūs būsiet gatavojuši, nenovērtēs, un ar šādu attieksmi tas nesāp. Izmet ārā vai atmet kādam citam, vai apēd pats, un ej tālāk.
Un ne jau tas laiks, kas pavadīts gatavojoties, ir bijis bezjēdzīgs. Nē. Tajā brīdī es jutos labi un laimīga, domājot par to kopā pavadāmo laiku, kas būs, bet kas nepienāca.
Esmu tik mazvērtīga un nesvarīga, ka varētu arī neeksistēt. Vēl jo labāk. Netraucētu bakstīt telefonu un laikot "draugu" bildes ar savām bezjēdzīgajām alkām pēc sabiedrības.

Tā ir, ka vajag vien iedomāties, ka šie būs forši Ziemassvētki, lai garastāvoklis tiktu pilnīgi sabojāts.

Velis peles ēd un atvemj, bet galvas ne. Tikai apņurcīta un drusku izspiesta pele tika atvemta vienā gabalā. Bez galvas. Kur ir galva, nezinu. Besī ārā. Sāks smirdēt.

To ir jāsaprot. Cilvēki bieži mēģina sevi nostādīt it kā nabadziņa lomā, aizbildinot savu neizdarību, kompleksus un citas stulbības ar to, ka viņiem bijusi nepilna ģimene, kāds darījis pāri ģimenē vai skolā citi apcēluši, un pirmā darba pieredze bijusi drausmīga, un bērns vispār mazs monstrs. Citiem gan "normāli" bijis tā, ka viņiem ir abi vecāki un četri vecvecāki, un liela, skaista, mīlestības pilna ģimene, kuri vienmēr atbalsta un pieņem. Neviens nekad viņiem nav bērnībā neko nodarījis, ir bijuši daudzi draugi, ar ko mīļas attiecības vēl tagad, skolā viņi ir bijuši mīlēti un ieredzēti kā no skolasbiedriem, tā skolotājiem. Viņi ir labi mācījušies, pabeiguši universitāti, dzīvojot kojās, kur visi viņus mīlēja un nekad netraucēja gulēt, izveidojās attiecības, ar to cilvēku arī apprecējās, dabūja labu darbu, izvēlējās pareizo profesiju, piedzima bērniņš kā mazs saulstariņš, kas nekad neniķojās...
Vai ne? Jā, noteikti tas ir tas "normālais" kā visiem ir bijis. Ko tu neteiksi...
Kā man besī, ka cilvēki šādu modeli pieņem par "normālu" un tad žēlo sevi, gremdējas visādās muļķībās, sapņojot par to, cik daudz būtu paveikuši, ja viņiem būtu bijusi "normāla" ģimene, "normāli" klasesbiedri, "normāli" daudz labu draugu un viss cits tik normāls. Nu nav tas normāli.
Kurš var pateikt, ka viņam ir bijusi tā ideālā, pilnā, laimīgā ģimene? Jā, kādam būs bijusi, bet vai tas nāk komplektā ar to, ka skolā viss bija ideāli, izveidojās ideālas attiecības, nekad neviens pāri nenodarīja, dabūja labu darbu un bērni sadzima tik ideāli... realitāte? Nē! Un tāpēc ir jābeidz sevi žēlot un salīdzināt ar citiem, kuriem noteikti vairumam bija labāk. Nebija gan! Jā, varbūt ir izņēmumi, kuriem tiešām dzīve iedalīja daudz sliktāku vai labāku nekā vidusmēram, bet cilvēki bieži vien sevi pieskaita šiem dzīves pabērniem, lai gan viņiem ir bijis viss pilnīgi NORMĀLI aka tā, kā vidusmēram.
Alkoholiķu ģimenes, ļoti nabadzīgas ģimenes, izsmiekls skolā, izvarošana un seksuāla uzmācība, bērnības traumas, nopietnas veselības problēmas, traģēdijas ģimenē, pašnāvības mēģinājumi, drausmīga sākotnējā darba pieredze, traumatiskas, vardarbīgas attiecības, nepareizi izvēlēta profesija, darbs, kas riebjas, spiedzoši un nepaklausīgi bērni - ja ne viss komplekts, tad ļoti daudz kas no tā ir KATRAM bijis. No malas mēs nezinām, ko cilvēks ir pārdzīvojis.
Man, piemēram, bija gan nepilna ģimene, gan dzērājs tēvs, kas veda mājās citus dzērājus, vecāku šķiršanās 9 gadu vecumā, ekstrēma nabadzība līdz pat badam, skolā izsmiekls par netīrību, kuru es nesapratu, jo man nebija mācīts, kā jākopjas, pazemojumi, jo nebija nekādu skaistu mantu un drēbju, pilnīga sociālā atstumtība, bezcerība, māte, kas, lai gan ļoti rūpējās, tomēr iemācīja to, ka esmu sliktāka par citiem, ka man ir jāstāv malā, ka visi vīrieši ir izmantotāji un mīlestība nepastāv, un grīdas lupatas attieksmi, ka neko sev nedrīkstu prasīt, jo man nekas nepienākas, jo es neesmu tā kā visi, esmu zemāka utt, utt, utt...
Pusaudža gados man bija daži periodiski draugi, bet vienmēr biju dīvainā un atstumtā, mājās mani nosodīja par nemitīgu slimību "tēlošanu" un izsmēja par to, ka man bija fiziski slikti, līdz iedzina tādā bezmiegā, ka vairs vispār negulēju, nedēļām ilgi nespēju aizmigt, bet to slēpu, jo vēl vairāk nosodīs, jo bezmiegs ir "izdomāts", un tad, protams, ja cilvēks nespēj iemigt trīs nedēļas pēc kārtas, ir depresija, kuru māca ārstēt ar saldumiem. Skolā ģību vairākas reizes, divas reizes noģību ceļā uz skolu un beigās neaizgāju, un pēc tam jau vispār negribēju iet uz skolu, jo nenormālā bezmiega un pārdzīvojumu dēļ nespēju ne koncentrēties, ne normāli uzvesties, raustīju valodu, uznāca lēkmes, kurās nespēju ne saprast, ko man saka, ne parunāt, un arī ar to visu man ieteica neiet pie ārsta, jo tas viss esot no "nerviem" it kā tos nevarētu nekā ārstēt. Kad sākās krampji rokās un kājās, nejutīgas rokas, apziņas aptumšošanās un citi tādi prieki, pārstāju vispār celties no gultas, izlikos, ka man viss vienalga, lai nebūtu jāsaka, ka atkal ir ienācis prātā izdomāt, ka man ir slikti.
Tādā stāvoklī dzīvojot nav brīnums, ka trīs reizes mēģināju izbeigt šo vājprātu, kas saucās dzīve, bet nebija īstas apņēmības, tāpēc vienmēr notirlinājos un neko nopietnu sev nepadarīju. Negribēju patiesībā, gribēju vienkārši projām no tā visa izsmiekla un bezcerības, un apvainojumiem mūžīgā tēlošanā. Tikko kā bija iespēja, tā pazudu no mājām, lai gan naudas nebija, darbi bija epizodiski un ar nelielu algu. Vai man bija izvēle? Nebija. Ja es nebūtu ļāvusi par sevi parūpēties, es būtu no bezmiega un pazemojuma sajukusi tā, ka vairs tikai iztapsēta istabiņa.
Vēlāk piedzīvoju gan ņirgāšanos, gan vardarbīgas attiecības, izvarošanu, par ko citi tikai ņirgājās, pāri darījumus no draugiem, nodevību un nežēlīgu spīdzināšanu no tiem, ko mīlēju. Tā arī nekad nespēju nostāties uz savām kājām materiālā ziņā, jo traumatiskie pusaudža gadi bija man pilnīgi sagrāvuši nervu sistēmu, es nekad neesmu spējusi iemigt ātrāk kā pēc 2h un parasti daudz vairāk, turpinot gulēt tik seklā miegā, ka visu dzirdu. Depresija ir bijusi līdz halucinācijām, katapleksijai un novedusi mani pie maniem tagadējiem sirdsdarbības un nervu sistēmas traucējumiem, vēl joprojām man ir mistiskas sāpes dažādās ķermeņa vietās, un tās sāpes dažreiz ir līdz vemšanai un samaņas zudumam. Vēl joprojām es to visu slēpju, cik varu, jo es citādāk nemāku. Esmu pieradusi, ka esmu stulba, jo neesmu stipra un vesela (lai gan reāli tur, protams, korelācijas nav).
Un ko es par to visu saku? Jā, man ir iedalīts zem vidējā, bet nemaz ne tik traki daudz zem vidējā. Arī viss pozitīvais, ko aprakstīt, ir bijis daudz. Ir bijuši cilvēki, kas palīdzējuši, ir bijusi veiksme, ir bijis daudz labā. Es nemēģinu tagad teikt, ka viss, es tāda palikšu vienmēr, un es tāda neesmu palikusi vienmēr. Man nenāk ne prātā pateikt, ka es neko nevaru mainīt vai gremdēties netaisnīguma apziņā. Jā, man ir traumas, bet es pati pie daudz kā esmu vainīga, un te nav runa par upura sindromu. Es tiešām būtu varējusi vairāk savākties un izdarīt drastiskākas izvēles jau senāk nevis tikai pēdējos piecus gadus. Man būtu vajadzējis vairāk sev ticēt, jo to tikai es pati spēju. Tāpēc es ceļu savu dzīvi tagad tā, kā es varu, un arī es, ar visu savu šo bagāžu, varu daudz, un jau daudz esmu izdarījusi.
Es nemaz nedomāju, ka citiem ir bijis daudz vieglāk. Mums visiem ģimene ir iedzinusi kaut kādus kompleksus, mums visiem ir bijis mazāk atbalsta, nekā mēs gribētu, mums visiem ir bijušas traģēdijas un nelaimes, neveiksmīgas sakritības un mēs esam pieņemti tikai par kaut ko, nevis tāpēc, ka mēs esam. Mēs visi būtu gribējuši labāku pagātni, mazāk traumu, vairāk veiksmes, kas radītu pārliecību par sevi.
Kad mēs ejam pa ielu, mēs redzam cilvēkus, kurus vecāki ir situši līdz zilumiem un lauztiem kauliem, dzērāju bērnus, badā augušos, izvarotos, aplaupītos, uz ielas ne par ko piekautos, tos, kuriem ir stāstīts, ka viņi ir mazvērtīgāki, kuriem nav bijis draugu, kuri ir slimi ar smagām vai pat nāvējošām slimībām, par kuriem citi ir ņirgājušies, kuri ir plānojuši, apsvēruši vai pat mēģinājuši izdarīt pašnāvību, kuri ir mēnešus pavadījuši psihenēs, kuru ģimenes locekļi ir gājuši bojās avārijās, kuru radinieki pēc insultiem vai citām problēmām paliek viņiem dārzeņa stāvoklī uz kakla, kuriem ir stāstīts, ka viņi nekad nebūs pietiekami labi, skaisti, veiksmīgi, kuru bērni ir viņus mēģinājuši nosist, kuriem ir bērni invalīdi, kurus viņi paši gribētu nogalināt, lai nav uz kakla, un kuri sevi par šīm domām ienīst, nodotie, krāptie, izmantotie...
Tas ir pilnīgi slimi sevi salīdzināt ar kaut kādu neeksistējošu ideālu, iedomājoties, ka citiem jau nu gan nekas tāds nav dzīvē bijis. Ka tieši tev ir visgrūtāk, ka tieši tev nav bijušas iespējas, ka tev kāds ir kaut ko atņēmis un nekad nevarēsi pats sevi radīt tādu, kāds gribi būt. Tāda ideāla nav, katram ir bijušas kaut kādas nopietnas problēmas, bet atšķirība ir tajā, kā viņi iet tālāk. Neviens cits neies tālāk pāri saviem vecajiem līķiem, radot sevi no jauna, kā vien pats.
Man tiešām besī, ka cilvēki staigā ar to savu sāpi iekšā, un to lolo kā vairogu pret to, kāpēc viņi ir tādi, kā ir, bet uz citiem skatās no tā skatpunkta, ka viņiem jau nu gan ir bijis vieglāk, lai gan neko viņi par to nezina. Tas, ka kāds ir savākts, tiek ar savu dzīvi galā, nečīkst un dara visu, lai pats būtu laimīgs, nenozīmē, ka viņam ir bijis vieglāk. Tas to patiešām nenozīmē.

Trīsdesmitgadnieces krīze ir vismaz atnesusi atpakaļ manu mūzu. To es varu darīt arī veca, neglīta, krunkaina un resna. Rakstniekiem tas nekaitē.

Vislielākā problēma cilvēku dzīvē ir nezināt, ko grib. Ir nelaimes un traģēdijas, kur neko nevar darīt vai kur ilgi jācīnās, bet man šķiet, ka problēma - tas ir kaut kas risināms, kaut kas tāds, kas ir jāizprot un jāatrod, kā pavērst visu par labāku. Tāpēc es bieži saku, ka man nav nekādu problēmu, jo man nav nekā tāda liela risināma. Citreiz atkal ir, bet tad, kad nav, tas nenozīmē, ka manā dzīvē viss ir perfekti. Tas vienkārši nozīmē, ka es apzinos lietas, pie kā jāstrādā, un man ir plāns, kā to darīt.
Problēma, kad nezini, ko gribi, ir ļoti nopietna, jo es tā arī līdz šim neesmu sapratusi, kā to risināt. Tā man gadās visai reti. Parasti es ļoti labi zinu, ko gribu, bet šobrīd ir parādījusies tāda sajūta, ka pasaule ir pilna ar lietām, ko es neizbaudu, nedaru, nepielietoju dzīvē, un tās ir lietas, kas man ļoti patiktu un noderētu. Man gribētos pamēģināt kaut ko pilnīgi jaunu, kaut ko nebijušu, citu piegājienu dzīvei, kaut ko galīgi manā dzīvē neeksistējošu, bet problēma tāda, ka tas neeksistē arī manās domās, tāpēc es to nespēju iedomāties.
Ja es zinu, ko es gribu, un es parasti zinu, tad es vismaz esmu virzībā uz tā iegūšanu, bet šobrīd man ir tāda sajūta, ka pasaule ir tik liela un dažāda, bet mana galva tik maza. Es nezinu, ko vēl tādu iedomāties, ko pamēģināt, jo man neienāk prātā nekas ārpus tās manas kastītes.
Kā lai izsit šito ārā? Filmās parasti kāda parasta cilvēka dzīvē ienāk kāds "neparastais", kas atver apvāršņus, no sākuma gandrīz vai aiz rokas velk, pēc tam jau ir kā mentors tajā jaunajā, interesantajā pasaulē, bet man tāda cilvēka nav. Es tāds cilvēks esmu bijusi ļoti daudziem, noteikti vairāk nekā vidusmēram, bet man... nu nav man tāda cilvēka un nebūs. Es neesmu tieva, skaista un ar lielām acīm un kuplām skropstām, kuras plivināt. Gadi arī vairs nav tie, kad tā notiek. Jātiek vien pašai galā, bet man nav plāna, kā iesākt "kaut ko jaunu".
Ko???? Nu KO tieši man darīt un mainīt savā dzīvē???

Skatoties apkārt, kā citi un citas ņemas, man pāriet vēlme meklēt krūtis, ko apčamdīt. Nemāku es tā kniebties bez īstas intereses par cilvēku, bet, tikko kā interese, tā sākas sviests. It kā gribas, bet no otras puses tik mierīgi ir tagad.

Es tagad gandrīz vienmēr, ar uzsvaru vairāk uz "vienmēr" nekā "gandrīz" atstāju "like" pie video vai ierakstiem, kas man patika, un vienmēr rakstu atsauksmes Etsy un Ebay utt. Ja ir fiziska prece, tad tu par to samaksā ar reālu naudu. Tas vēl nav viss, bet vismaz es esmu atbalstījusi pārdevēju. Tomēr pie intelektuālā īpašuma, raksta, video - tavs "like" ir kā valūta. Tādas lietas mēs baudām, samaksājot minimālo - skatījumu. Jā, tas arī kaut ko dod, bet tomēr, ja tev tiešām patika, es uzskatu, ka ir jāieliek tas "like". Tam būtu jāieiet kultūrā, sabiedrības apziņā. Viss virtuālais saturs turas uz skatījumiem, "like" un "share". Tā kā pašai ir tagad tas aktuāli, tad vienmēr cenšos atcerēties to atķeksēt, ja man patika. Apzināti nelieku to "like", piemēram, youtube tad, ja ne īsti patika, ne nepatika, jo tur ir arī "dislike". Jā, arī "dislike" spiežu, ja tiešām nepatika. Ja ne īsti patika, ne nepatika, tad neko. FB nav tāda specifiska veida izrādīt nepatiku, kā vien ar komentāru, tāpēc tur vienkārši viņi netiek pie "like".
Neuzskatu, ka ir jālaiko pilnīgi viss, ko redzi, bet mums taču tas ir tik viegli - piespiest to vienu peles klikšķi, bet tam satura veidotājam, kuru tu baudi, izmanto vai ar kuru aizbāz savu tukšo dvēseli tas "like" ir ļoti svarīgs. Viņi taču uz tā turas! Cik viņiem "like", tik viņu redzamība meklētājos, FB laika joslā utt. Ja tev tiešām patika - nu uzspied taču!

Vispirms jau par to, ka visiem svarīgajiem, emocionālajiem ierakstiem jāgriež nost komentāri, jo ir tādi cilvēki kā sūdu mušas, kuriem patīk lidot uz citu problēmām un nelaimēm, un rakņāties, un spindzēt apkārt, un ar saviem pilnīgi neempātiskajiem un derdzīgajiem komentāriem dirst vēl klāt.
*
Tātad, es cenšos šobrīd iztēloties, kā tas būs, kad šis "viņa nomira" periods būs galā. Man tāds jau ir bijis, un toreiz tam pievienojās vēl arī "viņa ir kļuvusi par nelieti" periods, tāpēc es pieņemu, ka tas tāpēc bija smagāk. Nebija neviena, ar ko šīs sāpes dalīt, jo tā, ar ko vajadzētu spēt dalīt, bija pārvērtusies par nepieskaitāmu psihopāti (nu, vēl vairāk). Tagad man ir blakus cilvēks, kurš pieņem to visu emocionāli, bet nesākot vainot visu pasauli un mētāt apkārt derdzīgus komentārus.
Toreiz tas bija apmēram gads, šoreiz es kaut kā ceru, ka būs mazāk, bet manī nav lielas cerības, ka mazāk par pusgadu. Mēģinu izjust, kā tas būs jau tagad, bet pagaidām nesanāk. Pagaidām tādas iespējas nav. Ir tikai tas, kas ir, un kas liekas uz mūžu, bet es jau zinu, ka nav uz mūžu. Ja nebija toreiz, nebūs arī tagad. Jāmēģina to izjust katru dienu, lai atrastu to dienu, kad pa īstam tā vēl nebūs, bet kad uz brīdi es varēšu iedomāties, kā tas ir, kad, lai ko es darītu, fonā ir viņa un viņas nāve. Kad uz īsu brīdi tiešām galvā un sirdī būs pavisam kas cits. No sākuma uz brīdi, vēlāk jau ilgāk un ilgāk.
Midas nāves manī vairs nav. Kad es to konkrēti iedomājos, iedzeļ, un tas nekad nebeigsies, bet tajās fona sajūtās tā jau sen vairs nav. Tas tomēr bija pirms 9 gadiem, mēnesi pēc tam, kad paņēmām Sīru. Mīce un Tince tobrīd bija mani kaķi vairs tikai sajūtās. Ar kaķiem ir tā, ka viņi ir tikai klātesībā. Ar kaķiem nav jēgas runāt pa telefonu vai redzēt viņus video. Ja nevar paņemt rokās, viņu nav. Tos kaķus, ar ko es uzaugu, es mīlēju, bet, nedzīvojot ar tiem kopā un tikai apmeklējot, tās izjūtas ir citādākas. Tad nav vairs tā tukšuma visu laiku, bet tikai pirmās reizes, aizejot ciemos, un arī tas daudz ātrāk izbeidzas.
Tas tukšums, kas ir ar to, kurš ir ikdienā blakus, ir visdrausmīgākais. Ja zaudējam kādu, ko redzam dažas reizes gadā, tad, uzzinot par viņa nāvi, tā nav tik īsta, jo nekas jau nemainījās, pagaidām. Mainās tad, kad pienāk tā sajūta - nu, tagad es būtu viņu satikusi, bet vairs nav ko. Protams, tas viss ir tikai aptuveni, bet tomēr.
Visi citi kaķi vai nu pazuda bērnībā, kad visu uztver citādāk, un, tā kā ilgāku laiku vēl ir cerība, ka pārnāks, tad tas zaudējums it kā izstiepjas garumā. Nav tā viena punkta, kad zinātu, ka viss. Dažas dienas ļoti gaidi un ceri, pēc tam jau mazāk, un tad vienā dienā saproti, ka vairs neceri un negaidi, un tas sāp, bet ne tik ļoti. No citiem kaķiem es izvācos, ja tā var teikt, un vēl viens tika iedalīts otrai personai pēc šķiršanās. Ja es būtu sev dabūjusi to otru kaķi, tad ļoti ticams, ka vēl man sāpes būtu gājušas secen, jo tā kaķene vēl ir dzīva, un, cik zinu, zeļ un plaukst, jo viņai ir laba veselība, ne tā kā Sīrai, kura slimoja un slimoja.
Bet to es nenožēloju. Es Sīru ar visām viņas slimošanām un daudzajām reizēm, kad bija bail, ka zaudēšu, nemainītu ne pret vienu citu kaķi, pat ne tādu, kas vesels nodzīvotu 30 gadus (jā, ir bijuši tādi, es vēl arvien esmu jaunāka par pasaulē vecāko kaķi). Tie 9 gadi bija svētīti, un es neticu, ka vēl kādreiz tā būs, lai arī man vēl būtu daudz kaķu. Tāda svētība, kā no Sīras, ir par labu šai pasaulei un par labu man. Tik perfektas būtnes mēs nesatiekam vairāk par vienu reizi mūžā.
Cerēt jau var, bet ticēt es tam neticu. Mida un Muka bija divi pārējie kaķi, kas bija īpašāki par citiem, bet Sīrai pat viņas klāt nestāvēja.
Sīra bija dievība, kuru varēja paņemt zem segas un samīļot.

Viņš gribētu, lai viņa ciešanas tiek nodotas tālāk, lai viņa fani cieš un izdara pašnāvību, bet es klausos, kā viņš rēc un brēc, un man kļūst arvien vieglāk. Viņš cieš manā vietā. Nelietīga viņa mūzikas izmantošana.

Visa dzīve būs tāda, kur viņas nav.
Man ir maisiņš ar viņas kažociņu. Neesmu spējusi tam pieskarties. Viss viņu atgādina. Negribas vērt vaļā tunča konservu, jo nav "ņē", ko viņa vienmēr teica. Negribas pat virsū skatīties vietām, kur viņa mēdza gulēt, jo nav. Bija smagi nomainīt gultasveļu, kur viņa vēl tika gulējusi savā pēdējā rītā, mazs, izmocīts kamoliņš man zem segas, bet murrāja tik sirsnīgi. Viņas vairs nav uz skapja, kur es pēdējo reizi viņai pateicu, ka mīlu, kad devos prom un zināju, ka atgriezīšos tukšā mājā. Viņa ir visur fotogrāfijās, uz telefona, viņa ir uz manas bankas kartes, viņa ir manos mākslas darbiņos, manos nodarbību baneros, bet viņas vairs nav.
Un vēl apkārt tie pilnīgi debilie mierinājumi. Nav nekāda mierinājuma pret nāvi. Nav.

Viena desmitdaļa piepildīta ar jezabeles saknes novilkuma eļļu, deviņas desmitdaļas ar mandeļu bāzes eļļu. Tajā mēs liekam šitā:
5 pilieni zilā lotosa
3 pilieni vaniļas
2 pilieni piparmētras
1 piliens priedes
1 piliens benzoīna
1 piliens mirres

Redzēju viņu mana Barona rokās tādu pērļaini vizošu kažociņu. Viņš iedeva viņu man rokās, mēs samīļojāmies, viņa tāda liega un spožām acīm. Tad viņš viņu paņēma atpakaļ un uzmeta debesīs, kur viņa aizlidoja, saplūstot ar zvaigznēm. Tad viņš teica: "Viņa nav no tiem, kas paliek šeit, tu taču to jau zināji. Viņa tagad ir Zvaigžņu Sīra".
Tā arī ir, viņa nav no tiem, kas paliks šajā plānā. Viņa vienmēr ir bijusi eņģelis.

Prāts saprot, bet jūtas apmulst, jo vienmēr viņa ir mani sagaidījusi JP mājā. Viņa vienmēr tur ir bijusi, un rīt man vajadzēs pirmo reizi iet pa durvīm mājā, kurā viņas nav. Un ir tā tik bieži aprakstītā sajūta, it kā kaut kā tomēr... zini, ka nē, bet sajūtās tas viss ir tik neatdalāmi savijies, ka nevis nevar noticēt, nē, bet tomēr ir kaut kāds gļuks, ka... pat nevar pateikt.
Tas laikam ir tas grūtākais, tikt pāri tam laikam, kad kaut kur dziļi iekšā ir sajūta, ka viņa te vēl kaut kur ir. Tā ikdienišķā sajūta, ka ielec klēpī. Tas ir kaut kas nesaprotams un neizskaidrojams, bet ļoti daudzi cilvēki šo sajūtu piedzīvo.
Cilvēki nesaprot un nepieņem nāvi. Laikam tikai tā mēs spējam izdzīvot. Tas laikam ir kaut kāds aizsargmehānisms, kā apiet domu pašam par savu nāvi.

Paradīze tiešām ir tur, kur visi tavi mirušie kaķi skrien tevi sagaidīt.
Bail iet gulēt, bail no sapņiem.
Bet varbūt... varbūt atkal jutīšu, kā kāds neredzams ielec gultā un pieritinās pie kājām. Un neskatīšos, jo ir labi un nekad mūžā no tā nebūtu bail. Bail ir no sapņiem, ne viņas.
Parīt vai aizparīt atgriezīšos mājās, kur viņas vairs nav. Kur Sīra, tur mājas, tā mēs teicām. Mājas ir un būs, bet kādu brīdi tukšas un aukstas. Paņemšu Piksīti zem segas, lai nomierinātu, jo viņa nelaimīga, jūt, ka mājās bijusi Nāve. Ja kaķi vienkārši aizved citur, viņi ir mierīgi. Sīra bija pavisam rāma, kad aizveda Nimi un Aīdu. Tomēr Triksīte un Velis jūt, ka kaut kas ir noticis.
Jā, es ņemšu citu kaķi. Ne Sīras vietā, bet Sīrai par godu izglābšu vēl kādu pamestu dvēselīti. Tāpat kā es paņēmu Nimi nevis Midas vietā, bet tieši Midai par godu.
Sīra bija izcila. Es mīlu visus savus kaķus, bet tik labsirdīga, mīlestības pilna un stipra kaķa man nav bijis un nebūs. Tāda kombinācija vienkārši nav iespējama. Viņas dzīve visus 9 gadus bija aptumšota ar daudzajām slimībām, bet tām pa vidu bija gaiši un laimīgi periodi, daudz garāki un nozīmīgāki par grūtajiem, jo Sīra bija tik ļoti stipra, tik apņēmīga un drosmīga. Tāda viņa palika līdz pēdējam. Mīļa, sirsnīga un ļoti, ļoti stipra.
Mana Sirsniņa.

Kā man gribētos mācēt aizmigt un viss. Mani vienmēr mocījis bezmiegs, bet, ja vakarā piedzīvots kas tāds, kas prasa risinājumu, bet vakara gaitā tas risinājums nav atrasts, tad ir vispār sviests. Un tas nekas, ka risinājuma atrašanai vēl ir laiks, pat dienas vai nedēļas. Nē, tas ir jāatrod tieši šovakar, šonakt, līdz rītam. Smadzenes tiešām neatkarīgi no apzinātas kontroles maļ un maļ uz riņķi, uz nekādi nevar nomierināties.

Vai kas tāds būtu iedomājams? Es tiešām par daudz strādāju un par maz atpūšos. Kad esmu Rīgā, tad vēl kaut cik, bet tā... jā, ar FB pārtraukumiem, bet bieži norukāju 12h. Tas tak nav normāli... Varbūt tāpēc pēdējā laikā kaut kāds nīgrums nāk virsū.

Man sāk likties, ka gods un cieņa ir tikai politiķiem, kuriem to var aizskart, un man. Es samērā bieži par kaut ko domāju, ka tas ir bezgodīgi un necienīgi, bet nemanu citus jebkad kaut ko tādu pieminām. Liekas, ka lepnums, gods un cieņa vairs nepastāv. Ka tas "man vienalga, ko citi par mani domā" vairs nestāv uz "jo es pati zinu savu vērtību, kas ir augsta", bet uz "a man pašai vienalga, ka šļocka".

Esmu tiešām atradusi piepildījuma sajūtu, mācot manus skolniekus kursos un veidojot savus seminārveida pasākumus. Tas ir tas, ko es gribētu darīt visu mūžu (vismaz šobrīd man tā liekas). Tiešām patīk, nu tā, ka ļoti, ļoti.