tethys_

Protams. Es jūs padaru trakus un lieku jums ciest.

Kaut kā patīk man. Un tas nav tikai aizraušanās dēļ. Arī tāpēc, ka ir dzīvē vairāk skaidrības. Drīzāk sajūtās nekā patiesībā, bet tomēr. Vairāk brīvības. Mazāk kontroles, bet sajūta, ka visu var izdarīt. Tās visas vienmēr ir tikai sajūtas, protams, ka neko nevar ne izdarīt, ne kontrolēt, bet es sev ļauju, kāpēc ne. Ilūzijas ir vajadzīgas.

Uz kādu brīdi ļoti laimīgi. Aizmiga cits cita rokās nevainīgā zīdaiņu miegā. Tic, ka viss būs labi, ka viss ir atrisināts.

Dzērums dsra savu. Varētu viņu nogalināt, jo m8lu.

Kaut tā būtu.
Nu ko, esmu blondīne, bet tas drīz mainīsies. Jāizdomā tikai konkrēti kā. Zils vai zils ar zaļu..? Jāpadomā. Vai varbūt zils ar rozā... lai gan to gan jau es ilgi neizturētu. Gribējās tomēr sabeigt sev matus, lai pūkaini un lēnāk taukojas. Laikam jau nekad nespēšu izaudzēt garus un veselus.
Tas viss, protams, izklaidē.

Viss. Ja es tev nepatīku un tu mani nemīli, ej dirst. Tik vienkārši. Tā arī būs.

Kā var tikt galā ar dzīvi? Kā dabūt izdzīvošanas instinktu?

Šī dziesma mani ir pilnīgi paņēmusi. Kaut kas reti piedzīvots, ka ir tik krāšņi... protams, tas saistās ar laiku, ko pavadīju tai skanot, ar radošām atklāsmēm, ar klipu... bet tā ir atkal mana nenormālā sinestēzija, kas uzliek sirsniņu uz "i". Esmu jau šo dziesmu klausījusies 46 reižu, kopš atgriezos no Šveices. Un tagad es atceros, ka klipu tiku jau kaut kad redzējusi... sen.
*
Tā nāk kā gaiši un tumši zaļa lente, kā ceļš, kas vijas kalnā, bet tā malas atlokās kā ieplaizājusi, mīksta koka miza. Tas plūst man pretim ar gaiši zilām zvaigznītēm. Tas nāk no nekurienes un aizplūst visurienē. Zem kājām dziesma skrubinās ar tām pašām zilajām, durstīgajām zvaigznītēm, bet tur ir arī zili, mīksti, želejīgi burbuļi. Viss apkārt ir tumšs, bet tajā tumsā grozās, lokās, dejo un čabinās tumši tēli, kā koku zari, bet ne tikai, tādi gari un dīvaini. Smaržo tas viss pēc svaiguma, bet arī nedaudz pēc mašīneļļas. Tas plūst cauri, tā nav uz ādas, ja nu vien nedaudz baltu pārslu. Tas plūst nenosakāmā ātrumā cauri un cauri, un aizplūst visur, izgaismojot, appludinot, paņemot visu, kas bijis.

Es rakstu par to visu, kas man svarīgs, bet man tā kā neērti paliek, jo tās tomēr nedaudz ir mirstoša vilka gaudas pret Mēnesi, par laikiem, kad skrēju, plosīju, dzīvoju.
Un nevis man ir kauns, bet tā cilvēcīgi neērti nedaudz. Tomēr, ja darbs sanāk labs, tad jau vienalga. Tā atkalināšanās gan ir ikdienišķa, lielākā daļa rakstnieku vairs nav jauni, bet raksta par krāšņām lietām. Par tām, kam viņi jau vairs netic, bet kuras ir skaistas.
Nu, es arī tā daru.

Patiešām nespēju. Vai varbūt es tikai izlikos, ka varu?
Tas nenotiks.

Šoreiz ļoti jauks, bet arī reizē cinisks sapnis. Tajā pašā par sevi nav nekā ciniska, bet es zinu, ka tas ir radies cinisku pārdomu un jūtu dēļ.
*
Tas bija apokalipses sapnis, viens no daudzajiem. Šajā es zināju, ka es piedzīvošu un pārdzīvošu apokalipsi, bet man nebija ne jausmas, kad tiesi tā pienāks. Man tomēr ir tikai 32, tāpēc tā tikpat labi varēja pienākt arī tad, kad man ir 102. Zināju, ka vismaz kādu laiku to pārdzīvošu un zināšu dažus mirkļus pirms. Tomēr es biju izlēmusi nekādā veidā savu dzīvi nemainīt, jo cik tad garus gadus var dzīvot bailēs?
Tā nu es biju aizbraukusi uz Angliju vai varbūt ko citu, uz comic con vai kā nu tos sauc, kur var satikt aktierus uc slavenības, un šis bija The 100 pasākums. Zināju, ka satikšu Zaku Makgovanu un varēšu parunāties un nofotografēties. Tā nu es aizbraucu, pie sevis apzinoties, ka varu arī neatgriezties, bet nezināju, ko tad man reāli darīt ar to Aapokalipses informāciju. Tā nu es satiku Zaku, mēs runājāmies, viņš bija ļoti patīkams, kā jau par šo aktieri visi vienmēr saka, un tad es pēkšņi jūtu, ka nu ir klāt. Tajā brīdī man pieslēdzās viss, kā dēļ es to zināju - es sapratu, ka nepalikšu pēdējā, ka visu varēs sākt no sākuma. Mēs sazināsimies ar citiem, jo radiosakari vēl pastāv, un tad es nodošu visu iespējamo informāciju, ko zinu, lai varētu visu sākt no sākuma.
Es paskatījos Zaka jaukajā, smaidīgajā sejā un izlēmu glābt viņu, ja jau es nevaru glābt nevienu, kuru es mīlu. Teicu - panāc pie loga, redzēsi kaut ko interesantu. Viņam likās, ka esmu ko pamanījusi, bet es nebiju. Es vienkārši zināju, ka milzīgs zemes vilnis veļas mūsu virzienā, bet, kamēr viņš tur manu roku, viņš ir drošībā. Piegājām pie loga un tur jau tas bija - kā parasti tas vēlās uz mums mežonīgā ātrumā, nonesdams ēkas un kokus, un visu. Viņš paskatījās uz mani drīzāk pārsteigti nekā nobijies, jo es smaidīju. Saņēmu viņa roku un teicu "lec!", un mēs izlēcām pa logu, kur piezemējāmies lielā sniega kupenā. Aiz mums vilnis aizvēlās tālāk, bet šur tur tas brīnumainā kārtā bija atstājis kokus un mājas, bet visu pārklājis ar biezu sniega kartu. Mēs stāvējām sniega laukā, kur tikko bija pilsēta ar debesskrāpjiem.
Zaks ciesi turēja manu roku, jo izglabšanās bija neapšaubāmi brīnumaina. Es iesmējos un to atlaidu. Kā nekā es viņu nepazīstu, lai gan esmu tik ilgas stundas skatījusies uz viņa atveidotajiem tēliem - Roanu un Čārlzu.
Man patika, k viņš nebija nobijies, tikai saraukts. Pateicu, ka man ļoti žēl, bet viņa ģimene - sieva un meitiņas, kā arī visi radi ir miruši. Ka arī mans vīrs un visi citi, ko mīlu, ir miruši, jo lielākā daļa Eiropas ir nonesta pilnībā. Mēs bijām uz tās robežas, kur vilnis gāja pāri jau ar nelielu spēku. Jutu, ka šeit, Anglijā un visvairāk Eiropai pretējā pusē ir dzīvi cilvēki, bet civilizācija ir pilnīgi sagrauta. Nebija iespējams kaut kā turpināt šo visu. Mēs vairāku kvadrātkilometru platībā bijām vienīgie dzīvie. Citur bija nedaudz labāk, bet vienalga viss bija sagrauts. Teicu, ka man ir plāns, ka, ja viņš turēsies ar mani, mēs izdzīvosim, jo man ir jākļūst par pasaules karalieni, kas vada jaunu dzīvi. Viņš neko neatbildēja, tikai skumji skatījās uz mani.
"Tu te esi pilnīgi nejauši, Zak, bet tu vari palikt ar mani, un vismaz pāris gadus man tuvumā būs drošākā vieta Zemes virsū. Pēc tam kas notiks, tas notiks."
Viņš pamāja ar galvu. Mēs gājām uz priekšu, kur es jutu, ka ir palikušas kaut kādas mājas. Mums virs galvām parādījās nākotnes cilvēku kosmoskuģi, kuri apšaudīja visas lielākās ēkas, kas vēl bija palikušas. Mēs iznīcinājām paši savu pagātni, jo nākotne, no kuras viņi nāca, bija pārāk šausmīga. Viņi restartēja paši sevi, jo bija nepiedodama kļūda. Tie nebija nekādi citplanētieši, tie bijām mēs paši, kas vairs nespējām sadzīvot ar savu pagātni.
Zaks tagad satrūkās, bet es nepievērsu uzmanību. Es biju ieraudzījusi domās baltu ķieģeļu mājiņu, kas bija kaut kur priekšā. Tā būs mūsu. Aizgājām līdz tai, Zaks neko nerunāja, es viņu ievedu iekšā, uzreiz atradu ēdienu, sāku to gatavot. Viņš uz mani skatījās ar dīvainu skatienu, jo es zināju, kur bija māja, zināju, kas notiek, pat zināju, aiz kurām durvīm ir āboli. Paēdām un es sāku stāstīt, ka tā nav mana vaina, bet esmu zinājusi, kas notiks. Viņi man bija iedevuši jaunās pasaules plānu un nodrošinājuši to, ka būs iespēja to piepildīt. Teicu, ka viņi ir prom, anihilējušies, jo iznīcinājuši savu pagātni, tāpēc vairs nevar man likt kaut ko darīt. Prasīju, vai viņš domā, ka man vajag atļaut visam iet bojā vai tomēr kaut ko darīt ar šo viņu atsūtīto plānu. Viņš ilgi domāja un tad teica, ka vēlas, lai es daru. Tik vienkārši.
Mēs darījām. Sameklējām dzīvus palikušos, sazinājāmies ar citiem kontinentiem, es nodevu plānu par to, kā var izdzīvot un kas ir jāatceras, kādas kļūdas nevar pieļaut, citādāk nonāksim atkal turpat, kur viņi, tie citi mēs no nākotnes. Ne visi piekrita, bet es jutu, ka programma ir palaista. Civilizācija izdzīvos. Citādāka, sākot no sākuma, bet tomēr, cilvēki dzīvos un būs iespēja, ka mēs visu izdarīsim labāk.
Starplaikos mēs ar Zaku gatavojām ēst, viņam lai padevās, runājāmies ilgas stundas, aizstāvējām mūsu mājiņu no citiem, jokojāmies, nodarbojāmies ar seksu, skatījāmies zvaigznēs domājot par tiem, kas miruši. Runājām par to, cik ļoti nejauši tas notika. Man bija jādzīvo, bet man blakus bija tieši viņš, nejaušība manā dzīvē, nejaušība man blakām pasaules atjaunošanā. Nekad nebūtu izvēlējusies viņu, bet kādu citu, viņš patiesībā būtu labāk aizgājis bojā ar visu savu ģimeni, bet tā vietā viņš bija man blakus.
Teicu, ka mīlu viņu, ka viņš man ir kļuvis tuvs. Tā, pilnīgi nejauši. Viņš teica, ka nekad negribētu tā arī palikt ar mani, bet ka esmu viņam mīļa un tuva. Tecu, ka es arī negribētu, bet pagaidām tomēr mums ir labi tā, divatā. Viņš piekrita. Teicām, ka vienmēr viens otru aizstāvēsim un rūpēsimies, līdz pasaules galam, lai arī cik nejauši un bezjēdzīgi tas nebūtu. Es jutu, ka enerģija, kas mani apņem, pamazām izgaist. Ka nu jau es vairs neesmu neaizskarama un manā tuvumā nav drošāk, bet viņš teica, ka paliks ar mani. Tā arī mēs dzīvojām mazajā mājiņā, runājām par tiem, kas zaudēti, un jutāmies daudz tuvāki nekā jebkad ar viņiem. Tas bija dīvaini, bet pilnīgi saprotami un pareizi.
Kad modos, biju pa pusei vēl sapnī. Viņš man skatījās acīs un es teicu: "Atā, Zak. Bija jauki." Viņš mani noskūpstīja un apskāva, un tā es pamodos.
*
Tas skan kā kārtējais fangirl sapnis, bet tas bija pilnīgi citādāk. Tas bija par to, cik kaut kāds aktieris, skaists, foršs aktieris, ir pilnīga nejaušība, nulle manā dzīvē, un kā tieši no šīs nulles izaug visciešākās saites, lai gan mums nav neka kopīga.
Un kā ar tiem, ko mīlam, nekas nesanāk, jo pa vidu nav vis rēcošs, apokalipstisks zemes vilnis, bet gan vienkārši pasaulīga vienaldzība.

I shot my love today, would you cry for me, yeah?
I lost my head again, would you lie for me?
I left her in the sand just a burden in my hand.
I lost my head again, would you cry for me?
Yeah, would you cry for me?
Oh no, there she goes,
Out in the sunshine.
The sun is mine.
The sun is mine!
*
The sun is mine again.
*
Šī dziesma mani pavada kā Bībele. Tajā ir ierakstīta mana pagātne, tagadne un nākotne. Tas vienmēr pienāk, visādās izpausmēs. Atkal un atkal. Vienmēr. Dažādas rindas dažādām rindkopām un nodaļām, bet tā ir viena grāmata. Viens bezgalīgais stāsts.

Un nevis damn it vai kaut kas tur tādīgs, bet fuck it. We can always just fuck away our sorrows. Stulbi tas viss bija, no sirds stulbi, bet kā jau bieži - paskatos atpakaļ un saprotu, ka citādāk nevarētu būt bijis, ja skatāmies reāli. Es nebiju gatava pieņemt to, ko vajadzēja. Nevarēju. Vajadzēja to izraudāt, kožot pirkstā līdz asinīm un nervu raustīšanai, un vemšanai. Tas ir ļoti stulbi, ka tas pienāca tieši tagad, bet no otras puses - šo savu stulbumu es varēju izdzīt tikai kā Velnu ar Belcebulu. Tam bija jānoiet līdz pilnīgam galam un pašnāvības domām, lai izbeigtos. Tieši tas arī bija reāli, nekas cits. Es savā jūtu ietiepībā spēju būt nenormāla. Nespēju un nespēju atlaist. Tiešām jānotiek kaut kam tādam, lai es spētu. Nu labi. Pirmās četras dienas vienalga ir vienas no skaistākajām manā mūžā.
Muļķīga es esmu, bet, ja es tik šausmīgi dziļi nesāpētu, tad arī nepriecātos tik dziļi un nemīlētu.
Tāds ir "balance in The Force". Un tad jau es labāk staigāju pa dziļu Dark Side un Light Side, nekā maļos pelēcībā. Lai jau ir. Vismaz tad, kad ir galā, tad ir galā pavisam un bez atpakaļceļiem. To ir patīkami just. Patiešām. To patīkamo sajūtu, kad viss kļūst tikai par atmiņām, kurām vairs pat īsti nav sakara ar mani, kas es esmu tagad. Tas viss bija, mīlēja un sāpēja kaut kādai citai man. Tagadējai pret to ir tikai pelēcība un pieklājīgs smaids.
Un protams, ka es neaizmirsīšu to ekstāzes brīdī izteikto piedāvājumu paciemoties Francijā. Pilnīgi nepieklājīgi neaizmirsīšu. Nu ja. Fuck it, jo tas palīdz. Tas ir tas, kas patiešām palīdz. Pret visu. Pat pret rēgainām atmiņām apziņas kaktiņos, kas izliekas par asarām.

Kad kaut kas ir jānogalina, vienmēr vajag sapņot par to, kas izaugs no tā pīšļiem, bet dažreiz redzi vien melnu tukšumu.
Ja tas, kas jānogalina, ir vēl ļoti dzīvs un mēģina pārliecināt, ka viss būs labi, kaut zināms, ka tā nebūs, ir kaut kā neiespējami redzēt tālāk.
Tur, protams, kaut kas ir, bet pagaidām vēl nevar saprast, kas tālāk vispār var būt. Tomēr vienmēr jau kaut kas ir. Tas vai kas cits, ko iedomājies, un, ja neko neiedomājies, tad vienkārši kaut kas cits.
Tukša vieta paliek tikai sirdī, bet dzīvi vienmēr kaut kas aizpilda.

Kas ēd darvu?
Blekmetāla gari.

Jā, man patīk Kailo Rens un arī Adams Draivers. Nu tā masīvi patīk. Tad nu manas smadzenes uzražoja šitādu fangirl prieku:
Sākās ar to, ka es, kā dažreiz gadās, biju kaut kādas raganu māsības biedrene. Mēs dzīvojām lielā pilī. Bija arī daži vīrieši, bet daudz vairāk sieviešu. No pils varēja iet prom tikai ar īpašu atļauju un iemeslu. Es sev tādu izkārtoju, jo biju internetā sākusi sarakstīties ar vīrieti, kas man ļoti patika. Izkārtoju sev došanos uz pilsētu, lai iepirktu kaut kādas lietas, biju ar labu reputāciju tāpēc mani palaida, un tur nu mēs tikāmies parkā, un, jā, protams, tas bija Kailo.
Es no sākuma biju visai šokā, jo tajā pasaulē viņš bija reāls tēls, SW pasaule bija reāla tāpat kā tā mana raganu māsība. Mēs arī nebijām uz Zemes, bet uz kaut kādas citas planētas. Es no sākuma gandrīz vai gribēju bēgt projām, bet viņš tur tāds bija visos savos stilīgajos paltrakos, un es padevos kārdinājumam. Ilgi runājāmies parkā, tad gājām paēst, visi no viņa baidījās, mani tas uzjautrināja - būt Kailo Rena randiņa sievietei. Mēs sveču gaismā nopļāpājām līdz naktij, un, protams, ka vakars beidzās viesnīcā. Viņš izvēlējās tādu pilnīgi melnu numuriņu ar milzīgu gultu un baldahīnu, un es biju sajūsmā un tā tālāk un tā joprojām, īsts fanes sapnis.
No rīta mēs ilgi čubinājāmies un viņš izrādījās ne tikai karsts, bet arī mīlīgs, es jau pilnīgi kusu ārā, bet tad viņš teica, ka vai nu es ar viņu bēgu projām vai arī mums šorīt jāšķiras. Jautāju - kāpēc jābēg? Un te nu nāk sapņa sviests - viņš teica, ka ir Sersejas un Džeimija Lanisteru bērns, un viņa vecāki, sevišķi māte, ir Sātana priesteri. Es jau jutu, ka kaut kas te ir dīvaini, bet kā nu ir tā ir. Sapratu, ka ar tādiem vecākiem viņam tiešām besī ārā. Viņi nopietni kalpojot Sātanam, māte jau pilnīgi sviestā, neko citu nedara, kā skaita lūgšanas un citādi sātanējas, un grib arī viņu novērst no The Dark Side, jo tur neesot Sātana, vajagot ticēt personiskam Sātanam, kurš ir pestītājs, bet Kailo tas galīgi nebija pa prātam. Sātana reliģija esot garlaicīga, būtībā tikai jālūdzas, jāmeditē, āpiesaista jauni ticīgie un jānogalina tie, kas negrib, un viss.
Es biju tā saķērusies, ka man bija viss vienalga, kas notiek ar manu raganu kopu, es biju gatava bēgt kopā ar viņu uz vienalga kurieni. Tā mēs arī darījām, un tad bija atkal fangirl daļa, kurā mēs izklaidējāmies dārgās izklaides vietās, vālājāmies melnā pludmalē, melnās smiltīs un melnā ūdenī, un vispār viss bija ideāli un garlaicīgi priekš aprakstīšanas, bet perfekti priekš sapņošanas, un tad mūs noķēra tie sarkanie imperiālie sargi un aizveda pie viņa mātes.
Kailo es vairs diemžēl neredzēju, bet tiku iemesta cietumā kopā ar citiem neticīgajiem, kur mums dzina galvās Sātana psalmus un citas stulbības, līdz pienāca diena, kad visus uzveda augstā tornī, kuram bija caurums pa vidu, līdz pat pagrabam. Lika pīt virvi par godu Sātanam, un tad parādījās Serseja. Mani paveda nostāk, un viņa ļoti uzmanīgi mani noskatīja, un teica, ka īpaši cerot, ka es izdzīvošu, jo, ja es varētu pierādīt savu ticību Sātanam, tad viņa neiebilst pret manām laulībām ar viņas dēlu. Viņa lūgšoties, lai Sātans izrāda man iecietību, bet man vajagot vismaz pacensties būt padevīgai, viņa negribot sāpināt savu dēlu, kas mani mīl.
Tad mums visiem bija jāpiesien sava sapītā virve pie margām un pa vienam jālec lejā, un Sātans pārcirtīs virvi tiem, kas viņu pieņēmuši par pestītāju. Vispirms Serseja nogrieza sev visus garos matus un sameta caurumā ziedojumam. Tad nu visiem vienam pēc otra bija jālec, kas paši neleca, tos nogrūda, bet tiem nebija cerību, ka Sātans pieņems.
Es ļoti koncentrējos uz to sātanisko daļu, kas manī ir, uz Velnu, uz Erlik-Kānu un citiem tēliem, kas man tuvi, un cerēju, ka ar to pietiks. Es zināju, ka, ja varēšu atkal satikt Kailo, mēs izdomāsim, kā atkal izbēgt. Kad pienāca mana kārta, es uzreiz nolēcu, un pusceļā jutu, kā virve pārtrūkst un es viegli nolaidos zemē, pagrabā, kur mani sagaidīja Sātanisma instruktore. Jutos priecīga, ka esmu dzīva, un, ticot Sersejas vārdiem, precēšu Kailo. Tik tālu gan nenonāca, jo es neapmierināta pamodos. Man būtu gribējies piezīvot sātaniskās kāzas (un kāzu nakti).
Es nevaru saprast, kā man tas ķēms var patikt. Adams ir nenormāli smuks, to es saprotu, bet Kailo ir tizlenis. Bet laikam man tādi tizleņi patīk.

Kas rakstīšanu padara tik grūtu, ka pat rakstnieki pēc aicinājuma cīnās ar vēlmi nerakstīt, ir tas, cik tas viss ir daudz. To var paskaidrot tā - iedomājieties gleznotāju, kas arī bieži vien strādā pie gleznas tikpat ilgi kā rakstnieks pie grāmatas. Taču viņš visu laiku redz gleznu. Visu. Tādu, kāda tā ir. Ir acīmredzams, kas tur vēl ir jādara, un ir vieglāk galvā iztēloties vēlamo rezultātu. Protams, ir mokas, kā to panākt, ir procesā veikti labojumi utt, bet tomēr un tomēr tā glezna ir redzama vienā piegājienā.
Grāmata ir laikā izsmērēta glezna, kurai tomēr ir jāsaskan vienotā stāstā, jārada tā viena kopējā sajūta. Ir tik daudz kas jāpatur prātā. Tik bezgalīgi daudz kas jāsaskaņo. Tik ļoti lielas iespējas kļūdīties sīkā detaļā, kas visu sabojā, ka nolaižas rokas.
Tad, kad es zīmēju, es prātā redzu to ideālo gleznu. Kad es rakstu, ir tumšs.

Varbūt tomēr jādara grēks un jāuzraksta tāds ideālais cilvēks grāmatā. Tāds, ar kādu es gribētu draudzēties. Kuram patiktu visas tās nesakarīgās tēmas, kuras interesē mani. Perfektā komplektācija. Tad es varētu domās sarunāties ar viņu.

Cold Chisel

Viss ir dirsā. Viss ir perfekti. Man ir viss, ko es jebkad esmu gribējusi. Es braukšu atpūsties uz Šveici pie cilvēkiem, ko mīlu. Es esmu izdevusi grāmatu. Es dzīvošu perfektākajā vietā zemes virsū. Man ir tāda summa uz konta, kādu es nekad nebūtu domājusi pa gadu savākt.
Un viss ir dirsā. Es esmu nepateicīga kuce. Es gribu VISU, un tā man kā nav, tā nav.
Ir bijis, bet tagad nav.