tethys_

Kārtējo reizi apcerēju, kurus vajadzētu izšaut. Protams, tos, kuri pīpina mašīnas, jo kaut kāds tur bars cilvēciņu zālainā laukumā ir saspārdījuši bumbu pareizajos vārtos.
Un vēl tos, kuri peras, ņemas un čakarējas, jo nezina, ko grib, un ar to ietekmē citus. Nesaprot sevi, paķer garāmlidojošas idejas, pinas un negrib domāt paši par sevi, jo sevi nepazīst un bailes. Dara, kas iesitas galvā, un, protams, ka ir nelaimīgi, jo tas nebija tas, kas dara laimīgu. Kas dara laimīgu - nezina, jo sevī neiedziļinās, bet ļoti labi simulē. Sev un citiem izliekas, ka viņos kaut kas ir.

Sapņoju, ka eju apraudzīt kaut kādu draugu, kas strādā Doma baznīcā par sargu. Tas bija tāds cilvēks, par kuru gribas teikt "zellis". Koda, kāvās un smējās, bet baznīcas sētas durvis sargāja labi. Viņam bija maza istabiņa pie kaut kādām durvīm baznīcas piebūvē, kuras patiesībā nav. Sapnī bija tāda liela, vienkāršāka stila piebūve ar parastām durvīm bez portāla.
Meklēju šo cilvēku, bet viņa nebija mājās un durvis neviens nesargāja. Kamēr es tur blandījos, pie manis pienāca pusmūža sieviete un jautāja, vai es ejot pie Anša, es izskatoties pēc kāda, kas ar viņu draudzējas. Es teicu, ka nē, jo Ansis bija labi ieredzēts baznīcas torņa cilvēks, ne kā mans draugs. Tomēr sieviete teica, ka tad man ar viņu jāiepazīstas, jo es nu ļoti izskatos pēc kāda, kas draudzējas ar Ansi. Paskatījos uz sevi, cik var redzēt, man mugurā bija sarkanmelns, ļoti gotisks tērps. Nobrīnījos, ka Ansim varētu būt tādi draugi, bet īpaši daudz par viņu es arī nezināju. Gāju līdzi, jo Ansis skaitījās ļoti augsta persona un es, protams, gribētu ar tādu draudzēties.
Baznīca bija nevis auksta, bet gan mājīga, vismaz šis piebūvētais spārns. Akmens mijās ar koka palodzēm, spārēm un mēbelēm, visur bija koši ziedošas puķes glazētos podiņos. Kad kāpām augšā pie Anša, mani pārņēma bijība, lai gan es apzinājos, ka neesmu kristiete un Ansis mani visticamāk pasūtīs. Es taču nācu ciemos pie sava drauga alkoholiķa, nevis tiešām meklēju Dievu.
Anša tomēr nebija mājās. Nonācām tornī, bet ne parastajā, bet kaut kādā slepenajā tornī (lai cik šis apzīmējums neliktos muļķīgs). Te viss bija vēl vairāk pilns gaismas un puķu. Daudzas mazas istabiņas bija savienotas savā starpā, viss tik jauki, lai gan trepes bija samērā nedrošas. Sieviete bija paņēmusi līdzi vēl kādu, kas esot atbildīga par slepenā torņa lietām. Es tā labi padomāju, un sapratu, ka tornis tiešām ir slepens un to no ārpuses neredz.
Izteicu nožēlu, ka Ansis ir izgājis, bet sievietes atbildēja, ka tad jau man jāvada meditācija un dziedināšana. Atbildēju, ka spēju to darīt, bet neesmu kristiete. Viņas pasmējās un atbildēja, ka Anša draugi bieži nav kristieši. Lai es starp saviem raganu buramvārdiem ieliekot pāris rindiņas par Jēzu un Debesu valstību, kādus kristīgos tautas buramvārdus, kādu taču ir daudz, un viss pārējais lai ir kā ir. Ansis esot pēkšņi izgājis, pēc dažām minūtēm nāks klienti, un nevar taču to visu tā atstāt. Atbildēju, ka ja tā, tad es varu vadīt dziedināšanas meditāciju. Man ļoti patika baznīcas slepenajā tornī, un sāka pārņemt sajūta, ka es tiešām varētu būt Anša draugs, lai gan to nezināju ar prātu.
Sievietes aizgāja, es sāku prātā pārcilāt kādus semikristīgos vārdiņus pielikt klāt pagāniskajai meditācijai, un sāka ierasties viesi. Dažādi cilvēki pēc vecuma, dzimuma, mantiskā stāvokļa, bet visi skatījās uz mani ar interesi un nelikās, ka kādu traucē mans gotiskais paskats. Kad visi bija sanākuši, kādi desmit cilvēki, es teicu, ka Ansis ir negaidīti izgājis, bet es esmu viņa draudzene, un šoreiz vadīšu meditāciju. Visi priecīgi sarosījās, viena sieviete izteica visu sanākušo prieku, ka varēs piedzīvot vēl kāda Anša drauga darbu. Visi gaidīja manus brīnumus.
Es nolēmu, ka nav ko raustīties, un iesāku runu par to, kā dažādus dievus sauc dažādos vārdos, bet tuvāk paskatoties mēs redzam to līdzības, un tad runāju gan kristīgos, gan pagāniskos vārdus, un visi klausījās ar interesi.
Tad mani vārdi pieslēdzās torņa maģijai un mēs visi bijām vilcieniņā, kurš bija bez jumta, bet ļoti skaists un rotāts ziediem. Braucām pa mežiem un pļavām, un cauri ezeram, un visur bija putni. Galvenokārt latviešu, bet arī tādi, ko reti redz, ūpji, griezes, visādas interesantas pīles un gārņi, ērgļi utt. Visur mirdzinājās neskaidra gaisma, un viesi runāja, ka man nu gan esot interesanta gaisma. Noskaņa bija tāda, ka šī ir cita dimensija.
Tomēr tas ātri beidzās. Pēc pusstundas atkal bijām tornī un visi devās prom. Es jautāju vai tas viss vienmēr ir tik ātri, un viņi teica, ka jā. Nevarot jau tik ilgi tērēties. Viņi teica man paldies un likās iepriecināti. Lai gan es apzināti neradīju putnu vērošanu, tomēr sapratu, ka tas, ko stāstīju, to kaut kā bija izraisījis.
Nolēmu palikt un pagaidīt Ansi, un pa īstam ar viņu iepazīties, bet sajūta bija tāda, ka mēs jau sen esam pazīstami.

Riebīgs, drausmīgs sapnis. Tāds, kurā es biju sabiedrībā, kurā ir kāda jēga, un kurā man bija mērķis, kuram bija kāda jēga.
*
Pārdomu daudz. Sakairinātas smadzenes, lai gan it kā nekas nenotiek.

Briesmīgi zibeņoja, tā kā kalni pret debesīm.
Patīkami atgriezties vietā, kur likās vairs ciemoties nevarēšu.
Viss cits ir tā, kā ir, tas jāpieņem.

Es jūtos laimīga.

Jūtos šeit ļoti labi. Pagaidām sēžu uz mantu kaudzes, kuras nav pat kur salikt iekšā, jo nav pienākušas iegādātās mēbeles. Tas nekas. Viss ir tik jauki. Ērts dīvāniņš, garda tēja, kaķīši pārvesti, izskatās apmierināti, būs labi :)
Un palodzes! Lielas, skaistas palodzes katrā istabā, un lielajā pat divas, no kurām viena tik liela un gara. Būs vieta gan man, gan kaķiem, gan puķēm. Patīk.

Mantas jau prom, bet zvēri vēl te kopā ar mani. Kamēr zvēri te, te ir mājas. Tomēr ir tāds kā dūriens sirsniņā. Es ļoti pieķeros vietām. Šī noteikti mani nebija īpaši piesaistījusi. Pilsēta vairāk nekā māja un dārzs, bet es tomēr esmu te iedzīvojusies. Bija forši, atcerēšos šo māju un Jēkabpili vispār ar labām sajūtām.
Tomēr, esot tur, un esot tur, kur notiks mana saimnieciskā dzīve - Juglā - es jūtos daudz vairāk kā mājās. Daudz, daudz labāk. Vēl nezinu par māju, bet rajons noteikti ir vairāk mans, un, protams, Juglas tuvums ir atspirdzinošs. Tā ir mana vieta. Varbūt pagaidām, tas var mainīties, bet neko labāku sev atradusi neesmu.
Poteniāls bija mājai, ar kuru mani piečakarēja, bet tas tomēr bija tikai potenciāls. Redzētu, kā vēl tur būtu.
Šeit ir droši, ka būs labi, vismaz tuvējā Jugla.

Sapnis pagājušajā naktī bija tik zīmīgs un interesants, ka gribētos kaut ko tādu vēl, bet nenāk miegs. Izvingrojos, padzēru tēju, vienalga nenāk.
Pa dārzu kaut kas skaļi šuksterējās, man šķiet, ka tik skaļi spēj būt tikai eži. Tie ir vieni no visskaļākajiem dzīvniekiem, kurus zinu. Sataisa tādu troksni, it kā orku ordas pa dārzu raktos.
Kaķi naktīs ir īpaši noslēpumaini. Tumsā vingrojot vēroju viņu spožās acis.
Sāp uzspiežot viena konkrēta vieta pēdā, vismaz atradu, kur sāpes rodas, jo izplatās pa visu pēdu. Traumas nav bijis. Vienkārši sāp. Tā tas ir ar mani. Atliecot otru pēdu un stipri iztaisnojot ceļgalu, rodas pretīgi pelēka tirpuma un nepatīkamības sajūta pirkstgalos. Tā tas arī ir ar mani. Pēkšņi vienkārši notiek.
Kas vēl pa nakti notiek? Gribētos uzveikt kādu rituālu, bet nespēju noskaņoties. Nakts ir pārāk mistiska.

Diez drīkst tā vienkārši no FB paņemt bildi un ielikt žurnālā..? Laikam jau drīkst, ja tik atklāti.

Un pofigisms, līgsma padošanās utt ir līdz galam.
Man gribas valkāt vienādas zeķes.
Tas nav tāpēc, ka tā ir pareizi vai tāpēc, ka man gribētos izskatīties pareizi citu acīs. Nē. Es mierīgi varu staigāt ar dažādām zeķēm kā lielāko daļu mana mūža, bet man pēkšņi gribas vilkt vienādas. Tā dziļi sirsniņā gribas vienādas zeķes.
Varbūt, ka man tiešām viss ir galā. Kur tālāk - vairs nezinu.

Radošās mokas nu ir kļuvušas ellišķas. Visu laiku rakstu, nespēju atrauties, nespēju aiziet gulēt, paēst, padzerties, izdarīt visādus darbus, izdarīt jebko. Viss iekrājas, nekas nenotiek. Jātaisās būtu tagad uz visādām lietām, bet man tad vajadzētu ar kaut kādu mentālo ķeksi izraut kādu smadzeņu gabalu ārā uz brīdī. Nu tak nekādi, nu nekādi nevaru pievērst kaut kam citam domas. Visu laiku lepardi ar netīrās veļas bāšanu krāsnī un netīra maisiņa likšanu ledusskapī. Mēģinu atcerēties, kas man rīt bija jādara, un viss, kas nāk prātā, ir šizeta pavērsieni.
Patiesībā tas ir vienīgais stāvoklis, kādā es arī gribētu dzīvot, bet man nav īsti tādu iespēju. Dzīve vienmēr nosit uz leju. Gribētos izbaudīt šos brīžus dziļāk, bet to ir tik grūti apvienot ar normālu dzīvi.

Nu ir patiešām no sirds iesācies darbības periods. Pavēlu, bet nu iet vaļā ne pa jokam. Skaisti. Atkal tik daudz ko gribas izdarīt, ka pilnīgi nevar izvēlēties. Turklāt sanāk. Rakstu tā, ka vārdi pa gaisu, kopju dārzu, tīru māju, zīmēju, taisu Etsy mantas, plānoju pasākumus, rakstu rakstus, viss notiek. Cik patīkami. Tas aizmigums jau bija apnicis.

Pēdējā laikā produktīvu dienu nav bijis daudz. Šī ir patīkams izņēmums.

Besī man tā nāves eņģeļa figņa.

Man ir problēma. Ja es kaut ko ilgi un rūpīgi gatavoju, un tad tas nepatīk, bet man ir licies, ka ir labi, es šausmīgi smagi to uztveru. Ja pašai liekas, ka ir vidēji, bet pasaka, ka slikti, tad vēl neko, pati vainīga, bet, ja es esmu rūpīgi gatavojusi un pašai patīk, un kāds nodirš, man vispār vairs ilgi neko negribas taisīt. Uztaisīju māsai dāvanu, nosūtīju vīram fotogrāfiju, un viņš pateica, ka "briesmīgi".
Būtu tas vēl bijis vakar, neko, bet tas bija aizvakar un vēl tikai rīt jādāvina, un pa šo laiku es jau esmu tā sagruzījusies, ka gribas visu darbu mest miskastē un nopirkt kaut kādu nevērtīgu figņu, jo tā būs labāk nekā šitā censties un "briesmīgi". Un tas vienalga, ka citam cilvēkam likās glīti, tas kaut kā vairs nepieķer un ir bailes, ka tiešām slikti. Ne jau man pat tik ļoti rūp, ko māsa domās, jo viņa tāpat domā tikai sliktu par mani, bet pašai sāk likties, ka varēja labāk, lai gan it kā jau tiešām centos.
Jā, jā, vīram cita gaume, zinu... bet kaut kā ļoti viegli mani var iedzīt kompleksos, ka neko nemāku un nekas man nesanāk. Sevišķi, ja paiet ilgāks laiks. Cerams, ka tā dāvana rīt neielidos miskastē.

Šis arī bija pamatīgs maindfaks, bet ne tik ļoti kā iepriekšējais. Saonis, kā jau man parasti, veido kaut kādu kopēju plūdumu, bet šajā bija vairāk detaļu, kuras īsti stāstā neiederās, kaut kādi dīvaini sīkumi, tāpēc lielāko daļu no tiem izlaidīšu, un sāk jau arī aizmirsties.
Tātad, es biju kaut kādā citā pasaulē, uz citas planētas vai dimensijas, vai kaut kā tā. Tur pastāvēja tāda spēle, kurai sekoja līdzi visa civilizācija. Tā bija kā galvenā izklaide, galvenais sports, kur katrai valstij bija sava komanda, un lielākās valstis varēja atļauties vairākas komandas, bet nevienai nebija vairāk par trim. Visas komandas bija līdzvērtīgas, ja valstij bija vairākas, tās apzīmēja ar komandas nosaukumu, un tās sacentās arī savā starpā. Katrā komandā bija astoņi spēlētāji. Parasti viena komanda tika veidota tieši tāpēc, lai uzvarētu, tajā lika pašus spēcīgākos spēlētājus, tāpēc tajos bija maz sieviešu, bet pārējās komandas uzturēt bija liela greznība, tāpēc tās dažreiz taisīja kaut kādas specifiskas. Pastāvēja, piemēram, tikai sieviešu komandas, kuras skaitījās īpaši ekskluzīvi uzturēt un pierādīja valsts bagātību. Sieviešu komandām nebija cerību uzvarēt katru gadu veidotajā finālā, bet tās varēja samērā labi cīnīties līdz ceturtdaļfinālam, jo spēle nebija tikai uz fizisko spēku.
Spēle bija kā atsevišķa kultūra. Tajā bija savi rakstītie un nerakstītie likumi, savi simboli, himnas un viss pārējais. Kaut kas līdzīgs kā futbola komandām, bet neizmērojami izkoptākā veidā. Šajā pasaulē no visiem sporta vai spēļu veidiem nozīme bija tikai šai galvenajai spēlei. Ja cilvēks vēlējās saistīt savu dzīvi ar sportu un spēlēm, nodarboties ar jebkuru citu spēli vai sporta veidu bija pieņemami jaunībā, lai atrastu savu vietu, bet citādāk tā skaitījās talanta izniekošana. Protams, ka bija cilvēki, kas to darīja, bet viņi bija kā kontrkultūra.
Komandās bija četras īpašās pozīcijas un četri parastie spēlētāji. Pastāvēja ļoti dažādu veidu spēles, jo, virzoties tuvāk finālam, nebija vis tā kā futbolā vai hokejā, ka visu laiku spēlē vienu, bet spēle mainījās katrā līmenī. Bija spēles kārtas, kurās lielāks uzsvars bija specifiskajiem spēlētājiem, bija tādas, kur parastajiem, tāpēc neviena pozīcija nebija vērtīgāka par citu. Jebkuras komandas, kuras nebija pasaules līmeņa, spēlēja tikai triju veidu spēles, bet galvenais turnīrs bija deviņās kārtās un to spēlēja tikai valstu komandas. To nebija tiesību spēlēt ne privātajiem klubiem, ne skolu vai jekādām citām komandām. Tās spēlēja tikai savu trīs līmeņu versiju.
Tad nu kur tur visur biju es? Es biju tikko pieņemta palielas un spēcīgas valsts jaunizveidotajā sieviešu komandā par parasto spēlētāju. Mums tradicionāli bija bijušas divas komandas - galvenā komanda, kas gāja uz uzvaru, kurā bija tikai viena sieviete, un jauktā komanda, kurā lika pārējos labākos spēlētājus. Mūsu valstij bija gan spēlē, gan ekonomiski gājis ļoti labi pēdējos gadus, tāpēc bija pieņemts lēmums veidot jaunu komandu ar pilnīgi jaunām, neredzētām spēlētājām, un iekļūt to valstu starpā, kurām ir trīs spēcīgas komandas. Šī komanda bija jau darbojusies piecus gadus, pagaidām vēl ne ar īpaši labiem rezultātiem, bet tas nebija nekas liels. Spēlētāji sāka karjeru ļoti jauni, parasti 16 gadu vecumā, un spēlēja vismaz līdz 35 gadiem. Tā kā spēle bija neaptverami sarežģīta, neatmaksājās trenēt spēlētāju tikai uz dažiem spēka gadiem. Mūsu komanda vēl bija gados ļoti jauna un pieci gadi bija tikai iesākums.
Mēs apzinājāmies, ka sieviešu komandas tiek veidotas, lai piesaistītu sieviešu uzmanību, jo spēle nebija tik populāra sieviešu vidū. Teiksim tā, kādi 5% sieviešu tai līdzi nesekoja, un kādi 50% nebija absolūtas fanātiskas fanes. Vīriešu vidū fanātiski fani bija 95% un 5% nebija tik ļoti aizrāvušies. Mēs zinājām, ka uzvaru no mums negaida, bet tas nenozīmēja, ka mums nav jādara viss iespējamais. Mums nedeva nekādas atlaides, nelika speciāli pretim citām sieviešu komandām, un mums bija jādara viss, kas mūsu spēkos, lai tiktu pēc iespējas tālāk. Tāda arī bija spēles būtība - spēlētāji bija zvaigznes, bagātnieki, kas dzīvoja greznībā un slavā, kamēr viņi izlika sevi visu. Bija pieņemami arī grezni atpūsties, bet tad atkal vajadzēja mesties iekšā spēlē ar visu, kas tev ir. Tieši tas bija tas, ko spēlē novērtēja gan skatītāji, gan tiesneši. Tev bija fanātiski jādzenas pēc katra punkta, it kā no tā būtu atkarīga tava dzīvība. Ja tu biji mazāka auguma, jaunāks vai vecāks, vai sieviete, tev piedeva, ka tu nesasniedz augstu rezultātu, cienīja un mīlēja vienalga, bet tikko kā izskatījās kaut uz sekundi, ka tu piebremzē, pasaudzē sevi, neizliec sevi visu, cik tev ir, varēja ātri krist nežēlastībā, jo valstij komandas, sevišķi vairākas, izmaksāja fantastiskas summas no nodokļu maksātāju naudas.
Tā nu es biju pievienojusies vēl jaunai komandai piecus gadus pēc tās radīšanas, kad spēles laikā nomira viena spēlētāja. Mūsu komanda vēl arvien bija kaut kas jauns, interesants, jo valstij nekad nebija bijis trešās vai sieviešu komandas. Tas bija liels lepnums, ka mēs to spējam, un visas acis bija mums pievērstas pat vēl uzmanīgāk nekā pirmajai komandai. Man bija 16 gadi, kā parasti, kad sāk spēlēt. Sapnis gāja uz priekšu ļoti ātri, un tajā laikā es piedzīvoju piecus turnīrus, kuri notika katru gadu visa gada garumā, izņemot janvāri, kas bija atvaļinājums.
Neviena cita spēlētāja vairāk nemainījās. Bija pagājuši desmit gadi, viņām visām bija 26 vai 27 gadi un liels fanu pūlis. Man bija 21 un es vēl arvien biju pa pusei svešiniece. Arī man bija savs fanu pulciņš, kā jebkuram augstākās līgas spēlētājam, bet bija parādījusies problēma. Mūsu komanda nespēja un nespēja sasniegt labus rezultātus, un daļa manu fanu sāka celt traci ap to, ka es acīmredzami esmu labāka nevis parastā spēlētāja, bet gan saziņas pozīcijā. Protams, ka spēlētājai, kas spēlēja tur, jau desmit gadus bija atbalstītāji, un viņi nevēlējās zaudēt savu spēlētāju. Viņa acīmredzami nevarēja veiksmīgi spēlēt parastajā pozīcijā, jo tā prasīja vizlielāko fizisko spēku, kura viņai nebija. Ja es spēlētu saziņā, viņai būtu komanda jāpamet un mums jāpieņem jauna parastā spēlētāja. Mani fani teica, ka man ir abi - liels spēks un arī saziņas prasmes, un ka tā ir laba kombinācija iepretim tam, ka viņai ir tikai saziņas prasmes, bet viņas fani lika pretim pieredzi, kuras atkal nav man.
Pienāca paziņojumu laiks, kad janvāra beigās visiem spēlētājiem notika preses konferences, un man bija jādod atbilde, ko es pati gribu, vai es pretendēju uz saziņas pozīciju, un es atbildēju, ka jā, ka vēlos tajā spēlēt. Šādi konflikti vienmēr bija medus maize faniem. Es gribēju būt slavenāka, negribēju tik ilgi sēdēt kā vienīgā jaunākā spēlētāja jau iepriekš saliedētā komandā. Tāpat es zināju, ka varu tur spēlēt labāk, ka mani talanti patiešām labāk izpaustos saziņā. Parasti pozīcijas mainīja tikai 5-6 gadu laikā un tad palika tur, kur ir, kamēr kāds neizdzina. Man bija pēdējais laiks pretendēt uz pozīciju. Teicu, ka spēlēju jau piecus gadus, tāpēc nevar teikt, ka man nav nekādas pieredzes. Zināju, ka man ir jāiet uz pilnu banku, un teicu, ka saziņas pozīcijā parasti liek jaunākas spēlētājas, kuras pēc tam var atgriezties parastajā, bet viņa uz to nebūs spējīga. Tā būtu lieka naudas izšķiešana turpmāk investēt viņas trenēšanā, ja jau komanda šādā sastāvā nespēj veiksmīgi spēlēt.
Izcēlās jau gaidītais tracis fanu vidū, tika slēgtas derības, visi sadalījās divās daļās, centās cits citu pārliecināt. Protams, ka tracis izcēlās arī komandā. Viņas jau desmit gadus spēlēja kopā, es biju sevi labi parādījusi, bet lielos draugos ne ar vienu nebiju. Komanda nostājās pret mani, izņemot vienu spēlētāju, kura arī vēlējās pretendēt uz pozīciju, tikai citu, un cerēja, ka pārmaiņas dotu viņai iespēju jau lielākā vecumā tomēr beidzot spēlēt tur, kur viņa vēlas.
Beidzās janvāris un sākās jaunā 11 mēnešus garā sezona. Lēmumus par pārmaiņām komandā vienmēr pieņēma martā, kad beidzās ievadspēles, sadraudzības spēles un citi vieglie pasākumi, kuri neskaitījās kopējos punktos. To laikā vēl novēroja, kā komanda strādā. Tā kā pret mani bija nostājušas sešas spēlētājas, man bija sevi jāparāda ideāli, turklāt jāizceļ sevī tās īpašības, kuras der kārotajā pozīcijā. Zināju, ka spēles laikā viņas nevar atļauties man traucēt, jo, ja kāds to pamanītu, viņas varēja krist nežēlastībā par komandas sabotāžu. Lai arī pirmās spēles punktus nedeva, tās bija ļoti svarīgas, lai spēlētāji sapazītos, komandām izveidotos alianses, spēlētāji sevi pierādītu pirms spēles vietu maiņas un jaunu spēlētāju pieņemšanas. Tas tomēr nenozīmēja, ka man nebija jādzīvo nemitīgā sasprindzinājumā, paciešot uzbrukumus brīvajā laikā un kopējos treniņos.
Pienāca pirmā spēle ar kādu vēl par mums sliktāku komandu, kas bija vienīgā kādas sīkas valstiņas komanda. Man ļoti paveicās, jo nospēlēju ideāli, bet saziņas spēlētāja pieļāva sīku kļūdu. Citreiz tam nebūtu nozīmes, bet, protams, ka fani sāka domāt, ja nu es būtu viņas vietā, vai tiešām tā būtu noticis. Mēs uzvarējām ar lielu pārsvaru, bet kopējais noskaņojums sāka svērties man par labu. Komanda bija neapmierināta, jo kļūda bija bijusi sīka, un vērsās pret mani vēl riebīgāk, cenšoties panākt, ka zaudēju savaldību. Tā bija daļa no spēles. Mūs filmēja arī ģērbtuvēs, treniņos utt, un to visu fani skatījās. Tas bija nepārtraukts sasprindzinājums, kurā man bija jāuzvar spēles, neļaujot sevi iebiedēt.
Pēc pirmās spēles mēs spēlējām ar komandu, kuru vēlējāmies sev aliansē. Maija līdz jūlija spēlēs komandas slēdza savienības, gan trenējoties, gan spēlējot specifiskās dubultspēlēs. Man nebija ne jausmas, kādu valsti es pārstāvu, bet izraudzīto komandu sauca Maori. Viņi pēc maoriem neizskatījās un nelikās, ka būtu kāds sakars ar Jaunzēlandi, bet tā bija otrā Maoru valsts komanda, kurā bija tikai vīrieši, un viņu specifika bija fiziskais spēks un brutalitāte. Mums tā trūka, tāpēc bijām nolēmušas izaicināt šo komandu uz piecu spēļu maratonu. Tas bija tā, ka mēs kā izaicinātājas, spēlējām pret viņiem pa vienai spēlei, un, ja viņi pēc piecām pieņēma piedāvājumu, alianse bija noslēgta. Pienākums pēc izaicinājuma spēlēt bija tikai uz vienu spēli. Pēc tās vai pēc katras līdz piecām viņi varēja atteikt.
Šī nebija spēle uz uzvaru, jo bija skaidrs, ka viņi ir stiprāki, bet viņiem nebija labi rādītāji veiklības, lokanības un citos rādītājos, kas mums bija labi, un likās, ka mūsu komandas varētu ideāli sadarboties dubultspēlēs. Mums viņiem bija jāpierāda, ka ir vērts, jo mēs bijām vājāka komanda.
Šajā spēles stadijā liels uzsvars bija tieši uz saziņas pozīciju. Mums bija jāiepazīstas ar Maoriem, un gan spēlēs, gan ārpus spēlēm, saziņas pozīcija bija vadībā. Tas bija liels pārbaudījums spēlētājai, kura gribēja palikt komandā, un laba izdevība man pierādīt, ka es esmu labāka, uzņemoties daļu no saziņas pienākumiem. Tas bija jādara smalki, nepārkāpjot noteikumus, bet tos sīkumus, ko darīt drīkst, izdarot īpaši eleganti. Mūsu situācija bija jau piesaistījusi starptautiskās sabiedrības uzmanību, un pirmo spēli ar Maoriem gaidīja visa pasaule. Pagaidām vēl punktus neskaitīja, tāpēc interesantāk bija vērot attiecības, intrigas un, ko tur liegties, jūtu ķīmiju un seksa skandālus.
Mūsu pārbaudes spēlēs ar Maoriem grasījās būt viss. Biju es, jaunā spēlētāja, kas pretendē uz vietu, bija vīriešu komanda ar īpaši brutālu piegājienu pret gados vēl jaunu sieviešu komandu, kurā bija vairākas spēlētājas, kuras skaitījās izskatīgas, kā to parasti centās nokārtot sieviešu komandās, un tika sagaidīts, ka alianšu slēgšana varētu izvērsties interesanti. Kā nekā mēs nekad nebijām ārpus darba, izņemot janvāri, kad mums nedrīkstēja sekot. Mūs filmēja gandrīz visu laiku, un mums nebija privātās dzīves, kas būtu pa īstam privāta. Viss, ko darījām, katrs vārds, ko teicām, bija ar mērķi.
Pirmā spēle izvērtās ne pārāk labi. Pirms spēlēm komandas nedrīkstēja tikties, tāpēc nebija bijusi ballītes daļa. Mūsu saziņas speciāliste nespēja saprasties ar Maoru speciālistu, un mēs visi zaudējām punktus. Tā bija vairāk viņa vaina, bet zem lupas esošajai spēlētājai tā bija ļauna zīme. Tomēr arī es pieļāvu nelielu kļūdu. Spēle bija samocīta, mēs, protams, zaudējām, divas spēlētājas ieguva traumas, un mums likās, ka Maori teiks nē, tomēr vismaz pirmajā reizē viņi teica jā.
Notika pirmā iepazīšanās ballīte, un es uzreiz sāku savas intrigas ar Maoriem, lai vņi vēlētos mani komandā, nevis to otru. Tas, protams, tika darīts gan ar sevišķi seksīgu kleitu, gan komplimentiem, gan izrādot savas zināšanas par saziņas jomu.
Spēle vienmēr tika vērtēta divās daļās, kā daiļslidošana. Pirmajā punkti tika skaitīti mehāniski, bet otrajā tiesnešiem bija brīva interpretācija, vērtējot arī spēles eleganci, īpaši radošu piegājienu, un, lai gan tas nebija oficiāli, visi zināja, ka tiek vērtēta arī personība, interesantums, skandāli, īsi svārciņi, asprātīgi vārdi un viss pārējais, kā jau pasaulē lielākajā realitātes šovā. Visās spēlēs, izņemot finālu, bija arī skatītāju vērtējums, kurš, lai gan procentuāli mazs, izšķirošos brīžos varēja dot pārsvaru vai zaudējumu.
Ballīte izvērtās negaidīti karsta, bet man neveicās ar to, ka biju izvēlējusies pašu glītāko spēlētāju, kuru iekāroja arī vēl divas, bet viņam, kā likās, bija interese vēl par kādu ceturto. Nekur tālu netiku, lai gan izdevās izcelties ar glīti pie kamerām pateiktām asprātībām un to, ka man pievērsta divu mazāk izskatīgu spēlētāju uzmanība.
Otrajā spēlē man sanāca saķerties tuvcīņā ar noskatīto objektu, un neticamā kārtā man izdevās pat kādu laiku veiksmīgi viņu atvairīt un izvairīties arī no viņa mesta akmens, skrienot pa slidenu iekārto tiltu. Viņš, protams, mani beigās noķēra, un cīņa bija īsa, bet man idevās vienā brīdī izlocīties un iesist pa stakli, kas spēlē bija atļauts, un es pamanīju, ka mana berzēšanās gar viņu ir izsaukusi vēlamo reakciju un tā ir nofilmēta. Tas bija normāli pārbaudes spēlēs, bet stienis tālākajās spēlēs varēja būt liels apkaunojums, jo par to nebija jādomā. Tomēr "iedot pa stieni" bija īpaši ģeķīgs paņēmiens, kuru es veicu ar eleganti neķītru sejas izteiksmi, un par to man tika ieskaitīti elegances punkti, lai gan cīņu es zaudēju.
Viņi atkal teica "jā", un nākamajā ballītē civilizācija bija pielipuši pie ekrāniem, lai vērotu, kad notiks pirmais sekss. Mani izgājieni kaujas laukā bija atstājuši iespaidu, jo elegance bija rādītājs, kurš īpaši svarīgs saziņas pozīcijā. Iespaidots bija arī mans objekts, kurš ballītes laikā vairākas reizes reizes gar mani noberzējās ar traumēto ķermeņa daļu, kura tomēr bija kaujas gatavībā, bet es neļāvos un speciāli pametu pasākumu ar citu spēlētāju. Viņš zināja, ka tā ir spēle, bet tāpat visi zināja, ka mēs esam tikai cilvēki, un ka jūtamies tāpat kā citi, lai cik necenstos izlikties, ka esam tikai tēli un kaujinieki.
Nākamo spēli mēs pārsteidzošā kārtā uzvarējām. Es nospēlēju labi, lai gan šoreiz ne ar ko neizcēlos, bet divas mūsu spēlētājas tika smagi sasistas ar elektrību, tomēr izrādīja nepārspējamu noturību un nepadevās, paveicot to, ko neviens no viņām negaidīja, arī ne Maori, jo viņi atstāja viņas traumētas blakus kaut kādai elektriskajai figņai, kuru vajadzēja salabot, lai nodotu ziņu komandai. Viņiem likās, ka viņas nespēs to paveikt, bet viņas spēja. Tas bija liels notikums. Maori atkal teica "jā".
Šoreiz es devos uz istabiņu ar izraudzīto spēlētēju un tā bija gara un skaista nakts, sevišķi tāpēc, ka šajā brīdī viņš no "līdzīgs" pārvērtās par nepārprotamu Zaku Makgovanu.
Ceturto spēli es neatceros, tikai ballīti, kuru mēs svinējām, vēl nezinot, ko Maori teiks, jo tā nebija laba spēle, un vņi bija lūguši laiku padomāt. Beigās pienāca "jā" uz piekto spēli, bet mēs bijām bažīgas. Bijām jau ļoti nogurušas, bija mazas traumas, un mūsu saziņas spēlētāja spēlēja arvien sliktāk, redzot, ka fani nosveras par labu man. Viņa spēlēja tik slikti, ka pat es jau gribēju, lai spēlē labāk, jo negribēju zaudēt aliansi ar Maoriem. Sapratām, ka piektā spēle ir jāspēlē ideāli.
Es nolēmu izpildīties ne pa jokam. Uzvilku nevis aizsargkrāsas, bet gan baltu un causpīdīgu tērpu, un sataisīju matus Maoru stilā. Biju jaunākā spēlētāja, skaitījos seksīga, un man bija nodoms izmantot to, ka esmu satracinājusi visu viņu komandu. Pārējā komanda bija caur lielām briesmām iedevušas kaut kādas narkotikas saziņas spēlētājai, to man pateica tā viena labvēlīgā spēlētāja, bet es nenosūdzēju, jo uzskatīju to par pareizu. Mums bija jābūt labām. Bijām jau tālu tikušas, un šoreiz bija jāiet uz visu banku. Spēle bija mežonīga. Nācās slēpties milzīgā tārpainu maitu kaudzē, bet tas deva man iemeslu izpeldēties brīvākā brīdī, kas manu tērpu padarīja gandrīz neredzamu. Izdevās satraukt un pieveikt neuzmanīgu un nogribējušos spēlētāju, kuru, kā zināju, neviena nebija ņēmusi uz istabu. Cīņas laikā uzsēdos viņam uz sejas un tas deva man laiku izvilkt šļirci un viņu paralizēt. To redzēja cits spēlētājs un mēģināja mani sašaut ar loku, bet es izbēgu un uzlaidu viņam šrapneli, kas nokrāsoja viņu beigtu, turklāt veiksmīgi "nogalināja" arī paralizēto.
Citām bija veicies tikpat labi, mēs beigās par mata tiesu zaudējām, bet spēle bija bijusi īpaši skaista un baudāma, pilna elegances un radošuma, pasaule bija sajūsmā un Maori teica "jā" mūsu savienībai.
Saziņas spēlētāja tika no komandas izslēgta, un turpināja spēlēt mazā privātajā klubā, mums pieņēma jaunu skuķi, kas izrādījās ļoti laba, un viss bija skaisti.
Un tagad par pašu spēli. Es nekad netiku teikusi, kā tādu spēlē, un līdz pat sapņa beigām es tā arī nesapratu. Bija jāskrien kā orientēšanās sacīkstēs, jāšauj kā peintbolā, jālabo visādi agregāti un jāliek tehniskās puzles, ļoti daudz jākaujas, jāpeld, jābrauc ar motociklu, jākāpj kokos, jāizmanto visāda tehnika utt. Tāpat bija jāparāda komandas gars, jājūtas labi un pārliecināti, un jāpieņem netradicionāli lēmumi, jo arī to visu vērtēja. Bija būtībā jākaro, bet tā, lai ir skaisti un interesanti.
Sajūtās spēle man bija pilnīgi skaidra, bet es jutu tikai to, kas man ir jādara konkrētajā mirklī. Tas laikam tomēr bija par sarežģītu pat manām radošajām smadzenēm.

Biju pusaudze, ap 15 gadus veca, un biju nodota adopcijai uz ārzemēm, jo biju izņemta no drausmīgas ģimenes. Biju ticējusi, ka tie ir mani vecāki, bet man pateica, ka nav tomēr. Esmu bijusi adoptēta kā zīdainis. Neviens neko nezinot par īstajiem vecākiem. Kaut kā tas mani mierināja. Tiku sista, pazemota un neko nezināju par ģimenes rūpēm, patika doma, ka tie tomēr vismaz nebija cilvēki, ar ko man vienas asinis. Kāpēc tik ļoti negribēju uz ārzemēm, nezinu, bet baidījos un cerēju, ka pēdējā brīdī tomēr kāds pieteiksies no Latvijas, bet cerības mazas, ja man jau 15 gadi un nāku no tik šausmīgas vides. Likās, ka paņems kaut kādi kristieši uz ASV.
Tomēr pēkšņi pienāca neticama vēsts - mans īstais tēvs ir uzzinājis, ka es esmu viņa meita. Viņam bērna māte esot pateikusi, ka viņš tomēr ir mans tēvs, lai gan pirms tam teikusi, ka esmu grēka auglis un izšķīrusies, pievācot mani sev. Tad viņa pazudusi nez kur uz Āziju, un viņš domājis, ka bērns paņemts līdzi, bet izrādās, ka viņa mani atstājusi pie slimnīcas vienkārši. Tagad viņa atgriezusies ļoti slima, sazinājusies ar bijušo vīru, un uz nāves gultas atzinusi, ka nav gribējusi bērnu, nav gribējusi būt saistīta un gribējusi šķirties, tāpēc izdomājusi stāstu, ka bērns ir kāda cita. Es esot dzimusi likumīgā laulībā. Tad viņa nomirusi, bet tēvs sācis mani meklēt un atradis.
Biju satriekta, ka tik tikko vēl mana īstā māte ir bijusi dzīva, bet priecājos, ka tēvs ir atradies. Mēs tikāmies, bija skaistas izjūtas, un viņš teica, ka ņems mani pie sevis. Uzreiz piekritu, jo negribēju pie svešiem uz ārzemēm, ja te nu beidzot ir mans īstais tēvs. Nekas jau tāds baigi foršs nebija. Noaudzis pusmūža vecis ar lielu alusvēderu, kaut kāds kvalificēts strādnieks, bet tā jau cilvēks neko. Varēja just, ka izraisu viņam emocijas, tad jau cerēju, ka būs labi. Kā nekā nav jau vairs arī ilgi līdz 18 gadu vecumam, kad neviens vairs nevarēs mani tā mētāt uz visām pusēm.
Kas bija forši, ka viņam bija mantojumā dota liela, sena, akmens māja kaut kur netālu no Pļaviņām. Puse mājas bija neremontēta un neapdzīvota, bet pārējās telpas bija mājīgas. Man tur īsti labas vietas nebija, un tēvs uzreiz sāka remontēt man jaunu istabu, un teica, ka sataisīs man vēlāk vēl vienu istabu, jo mājā vietas pietiek, vajag tikai nosiltināt un padarīt apdzīvojamu. Pagaidām dzīvoju pavisam mazā viesu istabiņā, bet man jau nekādu mantu nebija, tik cik viena soma līdzi, un jutos pat pārsteidzoši labi, lai gan bija grūti tā pierast dzīvot ar svešu cilvēku, kas, lai gan pēc asinīm tēvs, ko bija tests apstiprinājis, bet kuru pazīstu tikai dažas dienas. Pamazām viens otru iepazinām, un bija labi. Daudz labāk nekā pirmajā ģimenē, kuru biju uzskatījusi par īsto. Daudz nerunājām, jo tēvs bija praktisks cilvēks, lieki nefilosofēja, bet šad tad kaut ko pastāstīja par savu pagātni un māti. Viņi esot bijuši precējušies tikai trīs mēnešus, tad māte aizgājusi, sakot, ka palikusi stāvoklī kaut kad jau agrāk. Bērns gan piedzimis kaut kā stipri vēlu, bet viņa teikusi, ka pārnēsāts, un tēvs arī nav zinājis, kā tādam bērnam jāizskatās. Tā kā viņa sākumā dzīvojusi netālu, tad viņš mani ir redzējis vairākas reizes kādu pāris mēnešu laikā, kad esmu bijusi ratiņos. Tad māte aizbraukusi, cilvēki runājuši, ka atradusi kaut kādu aziātu, ar ko pārcēlusies uz Ķīnu vai kaut kur tur. Visi domāja, ka esmu paņemta līdzi, bet patiesībā viņa Rīgā mani vienkārši atstājusi pie slimnīcas durvīm. Bija ļoti dīvaini to visu klausīties, un iedomāties, kā tēvs ir mani mazu redzējis, un es droši vien arī viņu.
Pienāca diena, kad man bija uztaisīta liela, skaista istaba. Tēvs jau remontēja nākamo, bet durvis bija aizlīmētas, lai nenāk putekļi. Viņš nāca uz to no ārpuses. Pirmo nakti jaunajā istabā man kaut kā bija bailīgi. Iepriekšējā istabiņa bija jau sen apdzīvota, maza un jauka, ar logu uz ceļu, bet šī bija liela, likās auksta, un logs izgāja uz dārzu un tālāk mežu. Bija ļoti skaisti viss sataisīts, bija, kur likt jaunās drēbes, ko tēvs man pirka, viss bija ērti, bet es nejutos labi. Pa dienu vēl istaba bija patikusi, lai gan likās pārāk liela un tukša, bet pa nakti nespēju aizmigt. Likās, ka ir pārāk tumšs, un nez kāpēc bija sajūta, ka pa otras istabas durvīm kāds skatās, lai gan tās nebija stiklotas, un turklāt bija ar līmlenti aizlīmētas un aizslēgtas. Tās nevarētu klusām atvērt. Tomēr man nepatika doma, ka tai otrai istabai nav atslēgas un logs ir vecs un viegli atverams.
Mēģināju gulēt, bet tad pēkšņi sākās tāds kā sapnis kā ne sapnis, pati nesapratu, vai guļu, un caur aizdomīgajām durvīm istabā iepeldēja tāds kā izplūkāts pelēkas, ļoti smalkas dzijas kamols. Tas vijās un ritinājās, it kā sastāvētu pa pusei no dūmiem. Dīvainā kārtā tieši tajā brīdī vairs bail nebija, bet pārņēma tāda kā sātaniska ļaunuma sajūta, bet tā mani vilināja. Kamols bez vārdiem teica, ka šeit jau sen dzīvo, bet neviens te pa nakti nav gulējis, un viņš zaudējis spēkus. Esot maz kas no viņa palicis, bet es varot viņam palīdzēt, dodot pavisam nedaudz savas enerģijas apmaiņā pret dažādām maģiskajām spējām. Es jutu, ka parakstos uz kaut ko ļaunu, bet vilinājums bija ļoti liels. Vienu brīdi tā kā apdomājos uz brīdi, likās, ka it kā pamostos pa pusei, atcerējos, ka vienmēr esmu bijusi nospiesta un nekam nederīga, ka mana vēlme pēc spējām un kaut kā īpaša man pašai var nest ļaunu, bet tomēr padevos. Teicu jā.
Un tad sākās pilnīgi murgi. Kamols man nostājās priekšā sirdij, un sāka sūkt enerģiju, bet reizē tas radīja ilūziju pasauli. Šī māja bija atdalīta no visas pasaules, bet es varēju atvērt vārtus uz dažādām vietām. Tas viss nebija īsts, bet es to sapratu tikai pa brīdim. No sākuma kamols, kuru nezinu, kā citādāk saukt, jo es tā arī nesapratu, kas tas ir, atvēra durvis uz manas mirušās vecmāmiņas dzīvokli un atgrieza mani laikā, kad tur ciemojos ar mammu un māsu. Un nu jau tā vis nebija kaut kāda sapņu vecmamma un mamma, un māsa, bet īstās. Tā bija reāla vieta, kur es biju 15 gadus veca, kad vēl vecmāmiņa tur dzīvoja, un mēs visas tur kopā vadījām vasaras. Pa dienām viss bija daudz maz normāli un es nesapratu, ka tas nav pa īstam, un turklāt man padevās visu izaudzēt, pilnīgi kā maģija, bet pa naktīm es jutu, ka man pie sirds ir pelēkais kamols, un sapratu, ka tas nav pa īstam. Teicu, ka maģiskās spējas darbojas tikai tajā pasaulē, kura nav īsta (kas nenormālā veidā ir daļa no manas pavisam īstās pagātnes, bet sapņa "es" tas bija kaut kāds cits stāsts), un kamols teica, ka es tomēr tur esmu laimīga, man ir ģimene, kas nekad nav izjukusi, bet ka viņš dos arī īstajā pasaulē spējas.
Tad nonācu vecā pilī, kurā viss aizgāja pilnīgā sviestā, tur bija nedēļas un mēneši, ko tur pavadīju, klīstot kā spoks pa tukšām telpām, un tur tiešām es spēju palidot pāris metrus virs zemes, spēju izsaukt baltu, spokainu gaismu, un vēl kaut kādas nesaprotamas "spējas". Sapratu, ka nekad jau arī nav bijis konkretizēts, kādas spējas man būs. Tās visas pieauga, jo vairāk kamols no manis ēda, bet patiesībā man jēgas reālajā (sapņa reālajā, kur man bija tēvs atradies), neko nedeva, jo es tās varēju lietot tikai kaut kādās spokainās vietās, kuras pat nesapratu, vai ir īstas.
Tā pagāja pirmā nakts, kā vairāki mēneši vai pat gads, un es pamodos savā jaunajā istabā, nesaprotot, ko domāt. Kamolu neredzēju, bet bija sajūta, ka viņš ir. Gribēju sūdzēties tēvam un kaut ko mēģināt darīt, lai tiktu vaļā, bet no otras puses tas viss bija interesanti, nekādu ļaunumu nodarījis nebija, un man bija interese par to pasauli, kurā man bija māte, māsa un vecmāmiņa (manu reālo pagātnes dzīvi). Nolēmu neko nedarīt.
Vakarā atkal bija baisā sajūta, bet kā aizmigu, tā sajutu kamolu, un to nepārprotami ļauno, sātanisko klātbūtni, bet nekas slikts nenotika. Šoreiz kamols mani veda uz to pasauli, kur gribēju. Un tā vairākas naktis pēc kārtas es dzīvoju citu dzīvi pa naktīm. Nejutu, ka spēki man pazustu, bet sāku arī tur lidot, tikai nevienam nerādīju, pa naktīm viena lidinājos. It kā melots nebija. Pāris reižu iemaldījos lielās pils pasaulē, bet atradu ceļu atpakaļ.
Pēc kādas nedēļas šādas dubultas dzīves, kur naktīs dzīvoju pat pa nedēļai citā pasaulē, tomēr sāku just, ka nejūtos labi. Tur viss bija labi, bet šajā, īstajā pasaulē ar tēvu, es jutos kā Bilbo, kā viena grāmata, izstiepta pa trijām filmām. Nebija tā, ka nav spēka vai kas tāds, ko asociē ar enerģijas trūkumu, bet jutos tukša. It kā man kaut kas pazustu. Tomēr man bija tik ļoti iepaticies dzīvot tajā otrā pasaulē, un pamazām biju iemīļojusi arī lielo, tukšo pili, kur spīdināt gaismas un lidināties gar logiem. Bija parādījušās visādas telepātiskās un citas spējas, un man vairs negribējās īsti atgriezties pasaulē, kur man ir tikai svešs tēvs un nekādu spēju. No rītiem jutos tā, it kā gaidītu jau vakaru, lai gan ar prātu sapratu, ka patiesībā taču ir noticis tas, ko es gribēju - kāds, kam es rūpu, mani ir adoptējis.
Pienāca vakars, kad es sapratu, ka esmu apsēsta un atzinu, ka pelēkais kamols ir dēmonisks. Gribēju to pastāstīt tēvam, bet nezināju, kā to teikt, jo es taču pat nenojautu, vai viņš tic tādām lietām. Viņš vēl bija tik svešs. Nolēmu vēl vienu nakti nogaidīt un padomāt, bet nonācu ellē. Visas trīs pasaules sāka pilnīgi jukt kopā vienā lielā sapnī. Es nespēju vairs saprast, kura pasaule ir īstā - tā ar tēvu, tā ar vecmāmiņu, māti un māsu, vai tā, kurā vēl kāds šo visu sapņo. Pirmo reizi sajutu reālo sevi, kas guļ un to visu redz sapnī. Pēc brīža atkodu arī to, ka tai, kas sapņo, tā pasaule ar vecmāmiņu ir pagātne. Tomēr vēl joprojām galvenā apziņas daļa bija tajā, ar ko es sāku sapņot, piecpadsmit gadus vecajā meitenē, kuru tikko adoptējis īstais tēvs. No tā skatpunkta es saktījos uz sapņojošo sevi, un nesapratu, kur tā persona vispār dzīvo, kur atrodas, ko domā un kādā sakarā ar mani ir. Ja viņa mani sapņo un tā otra ir viņas pagātne, tad kas esmu es? Es taču biju kāds pavisam cits, kā mani var sapņot?
Beigās arī visas vietas sāka plūst kopā. Gāju no tēva mājas uz vecmāmiņas dzīvokli, pa lielo pili un vēl pa savu reālo Jēkabpils māju, un visas telpas saplūda cita ar citu, kaut kur nesakarīgi staigāja gan tēvs, gan māte, vecmāmiņa un māsa no cita sapņa, gan kaut kādi pils tēli, viņi pēkšņi atradās ne savās pasaulēs, vecmāmiņa lamāja tēvu par to, ka viņš grib mani atņemt, bet viņš teica, ka viņa ir kāda cita vecmāmiņa, ne mana, māsa teica, ka es viņai riebjos un kāpēc viss vienmēr ir par mani, un ko es te maļos ar savām trim personībām, it kā tas būtu kaut kas īpašs, māte runājās ar kaut kādiem pils gariem un apsvēra pārcelties uz to pasauli, un man nebija ne jausmas, ko lai es daru. Man izdevās iebarikādēties vecmammas dzīvokļa tualetē un padomāt. Es vēl joprojām nesapratu, kas tieši es esmu, un kura ir mana īstā realitāte, bet es zināju, ka šis kopumā ir sapnis, ko izraisa kamols, kurš jūt, ka es gribēju lauzt līgumu, un izbēgt. Nosolījos, ka, lai kura arī nebūtu īstā realitāte, es ļaušos tai. Jutos vēl arvien it kā vairāk tā adoptētā meitene, bet reizē domāju, ka tā otra ir ar divām realitātēm, viena persona dažādos laikos, viena ar vecmāmiņu, otra viena guļ Jēkabpilī, bet tie ir tikai dažādi laiki, persona viena, bet es, tā ar tēvu, tomēr tikai viena. Jutos vairāk kā viņa, bet prāts teica, ka esmu tā otra. Likās, ka varbūt es tomēr esmu vēl tajā laikā, kad bija vecmāmiņa, un tā otra ir nākotne, bet kaut kā lēnām, lēnām sāku nonākt pie pareizā slēdziena, ka guļu viena Jēkabpilī un visu šo kamola iespaidā sapņoju. Domāju, ka tad jau nav godīgi, jo veidojas kaut kāda nepareiza cilpa, kurā sapņa es ir pieņēmusi līgumu, nevis īstā, kas sapņo, un tad jau līgums nav spēkā.
Un tad, ja jums vēl galva negriežas, es pēkšņi sapratu, ka jā, tā es, kam liekas, ka esmu galvenā, neesmu vis galvenā, bet sapnis, lai gan it kā jūtos vairāk tur iekšā. Sapratu, bet no malas, kura ir īstā. Bija skumji saprast, ka esmu neīsta, tikai sapnis, bet jutu, ka tad jau es vismaz esmu "viņas" iztēles auglis, un man ir jābūt "viņas" pusē. Atvēru logu un izlecu ārā, un... piezemējos svaigā, jaukā zālītē, nenomiru nositoties, bet gan saplūdu ar zāli, un pazudu... un tad biju sapnī tā otra, ar vecmammu, skumji atvadījos un arī izgaisu, un tad biju vēl tā es, kas ir aizmigusi Jēkabpilī, un redzēju sevi guļam gultā, un kamolu sev uz sirds. Un tad teicu, ka laužu līgumu, un kā dūmus to izvēdināju, vēdinot ar roku. Kamols pazuda un es pamodos pavisam es, Jēkabpilī, un jau bija gaiša diena.

Sakiet vēl, ka kaķi ir stulbi un viņiem neko nevar iemācīt. Un kā vēl var. Es viņiem spēju pilnībā pateikt, ko es vēlos, lai viņi dara. Ne vienmēr viņi to vēlas, protams. Tomēr es, stāvot divu metru attālumā, varu ar ķermeņa valodu vien panākt, ka mans melnais runcītis izkūst un sāk murrāt un murkāties ar vēderu uz augšu.
Atkal viens cilvēks brīnījās par to vien, ka mans kaķis klausa, kad saku "nē, nelien virsū viņai, nedrīkst".
Mani kaķi saprot un bieži arī izvēlas klausīt kā esmu izskaitījusi apmēram 15 komandas. Apmēram saku tāpēc, ka pāris ir ar līdzīgu nozīmi un grūti atdalīt, kura ir viena un tā pati divos veidos un kur ir tomēr atšķirība.
Kaķi vienkārši neklausa kā roboti. Par gudriem suņiem sauc tos, kas klausa pilnīgi robotiski. Kaķi tādi nav. Viņi apsver, vai grib, vai ir izdevīgi un vai viņi tagad jūtas tā, ka klausīs, bet saprot viņi ideāli. Patiesībā viņi saprot vēl stipri vairāk vārdu un arī tos dažādos kontekstos. Viņi saprot, kad saka viņiem, un kad runā par viņiem. Un te nav nekādas ezotērikas un izskaistināšanas. Es varētu mierīgi to visu pierādīt.
Man tas šķiet pilnīgi normāli, bet cilvēki brīnās par to vien, ka kaķis saprot "nelien virsū".
Daudzi izturas pret kaķiem tikpat nepareizi kā pret maziem bērniem. Nevis saka verbāli, bet paņem rokās, noliek citur, ieper, savalda ar spēku, ar rokām un sētiņām nevis vārdu attur no līšanas, kur nevajag. Mani kaķi ideāli zina, ko var un ko nevar plucināt. Kad plucina to, ko var, tad plucina droši. Kad to, ko nevar, tad bēg, tikko kā mani ierauga. Kad plucina to, kas jauns, un par ko vēl nezina, tad paņem mutē un skatās uz mani. Ja saku, ka drīkst, tad turpina droši.
Kaķiem vienkārši ir jāiemāca ieklausīties vārdos, citādi viņi tiek nepievērš uzmanību. Kaķi nerunā tik verbāli kā mēs. Viņiem ir jāiemāca pats jēdziens, kas ir vārds. Tad viņi pieņem, ka tas ir tas, kā cilvēks runā, un sāk saprast.
Un jāliek klāt ķermeņa valoda. Bez tās nekas labs nebūs. Kaķi runā ar visu ķermeni.
Tāpat ir jāpanāk to, ka kaķis tevi ciena. Jāzina, kā viņam likt saprast, ka klausīšanai būs būt. Ja to visu neievēro konsekventi, nekas nesanāks. Kaķi ir egoisti un iedomīgi radījumi. Ja tu nepaņemsi kā māte aiz čupra un neuzšņāksi, nepieņems, ka ir jāklausa. Tā nav vardarbība, iznākums beigās ir izdevīgs visiem. Kaķis jūtas pasargāts, jo kaķu baros valda matriarhāts un viņi ir pieraduši klausīt mātišķām figūrām. Ja tu esi māte, tu esi gudrāka un stiprāka, tātad tev ir vērs klausīt.
Un ir ļoti jāmīl. Ir jāvelta laiks. Suns klausa, jo tāds viņš ir. Kaķis klausa, ja mīl un ciena no visas sirds.
Tā ir liela balva, ja kaķis vispār cenšas tevi saprast. Dažas komandas, kā uzbļāvienu "nost!", var iemācīt arī tāpat, bet panākt, ka kaķis no sirds grib saprast, ko tu saki, un grib tev patikt, to visu pildīdams - tas ir grūti. Tas ir atalgojums un prieks, dzīvojot ar kaķiem.

Šitas sapnis man nepatika. Sākās ļoti labi, bet turpinājās dīvaini... un beidzās ar ko pavisam nelaimi vēstošu.

Beidzot izmetu ārā tās debilās, kopš Ziemassvētkiem vāktās sīpolu mizas. Nesaprotu, kā to nebiju izdarījusi jau agrāk.
Pagājušais gads bija pirmais, kad nebija tādu Ziemassvētku, kā 31 gadu bija bijuši. Un ļoti dīvainā kārtā nebija arī tādu Ziemassvētku, kā pie dotajiem apstākļiem tomēr varēja būt. Jā, vecmammas pirmo gadu vairs nebija, nav arī tā dzīvokļa, kur viņa dzīvoja, bet kaut kā jau varēja. Tehniski. Tomēr tas nenotika.
Un pēc tam tieši tāpat arī nebija Lieldienu svinēšanas. Tā vienkārši, jo nafig. Tāpat kā es skatījos uz tām stulbajām dāvaniņām, kas nevienam nebija vajadzīgas, tāpat es tagad skatījos uz mizām.
Neviens nevienam mēs vairs neesam vajadzīgi. Tā kā esmu dzimtas apkaunojums, mani vienmēr ir mēģināts atturēt no personīgu attiecību veidošanas ar radiem, un nu to vairs nav vispār. Iepriekš notika kaut kāda saziņa vismaz caur to un šito, un kopā, bet es nebiju pamanījusi, cik tas viss tomēr ir bijis nepatiesi. Vēl daudz nepatiesāk nekā man likās. Nu vairs nav palicis nekā, bet katra jauna reize, kad kaut kas vairs nenotiek, ir bijusi smaga.
Viss, kas ir palicis, ir vismaz kaut kādā veidā svinēti Ziemassvētki, jo kaut kas tur tomēr bija. Tā smieklīgi skumji, bet bija. Taču laikam man jau viss ir pilnīgi vienalga. Izmetot tās sasodītās mizas, es sapratu, ka tas arī ir viss. Kad nomirs mana mīļā tante, ar kuru es arī nekad neesmu drīkstējusi normāli runāt, un tāpēc to arī vairs nemācētu, tad man nebūs palicis gandrīz vairs nekā.
Man ir tikai 32, un man vairs nav ģimenes. Nākamgad arī māja, kurā uzaugu, vairs nebūs vieta, kur atgriezties. Viss, kas mani saistīja ar pagātni, būs miris. Es tāpat zināšu, ka kaut kur jau viņi vēl ir, neba visi miruši, bet tas, cik es vienmēr esmu bijusi apkaunojoša, ir visu izjaucis. Tagad es pat domāju, ka nemaz tik traki nebūtu bijis, ja arī es būtu dumpojusies, mēģinājusi tomēr pa savam. Toreiz mēs visi vēl kaut ko tiešām cits citam nozīmējām. Ja arī es būtu traka, nepareiza, pat zināmā veidā pretīga, es tomēr būtu es, tas pats cilvēks, bet to vajadzēja sākt daudz agrāk. Tomēr to, ko mums ieaudzina no bērna kājas, ir nereāli grūti vēlāk virzīt citādāk. Tad nu tas, ka es esmu nepareiza un man labāk ne ar vienu nerunāt, tikai par laikapstākļiem, ir palicis uz mūžu. Man vairs nav pat ko viņiem teikt. Vairs jau tiešām nav.
Un tomēr izmest tās sasodītās mizas ir grūti. Jau gadiem ir gribējies ķerties pie visādiem sīkiem simboliem, lai kaut ko saturētu kopā. Mēģinu sev teikt, ka man neko nevajag, un tā pat ir patiesība. To, kas ir palicis, man īstenībā nevajag. Taču ir tāds tukšums iekšā. Cik tad var mest un mest visu projām. Nekā daudz jau nav palicis.
Kur tajā visā atrast to, kas pašai no sevis, kā no pagātnes uz nākotni ejošas būtnes, ir palicis pāri, nezinu. Pagātne ir pilnīgi nogriezta. Tās vairs nav. Nekā no tā visa vairs nav. Es esmu atdalīta no tā, kas es biju, kā stumbrs iesprausts zemē, bet sakņu tam nav.