paaugstināta temperatūra [entries|archive|friends|userinfo] bija [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

124 (dvēselei apkārt ir pārāk maz kaķa) [25. Nov 2017|13:32] man ir teorija, ka kaķi visu dzīvi murrā vienādi. murrāšanas motoriņš strādā identiskā stiprumā jau kopš dzimšanas, bet tā troksni slāpē apkārtesošā miesa. tāpēc mazi kaķēni murrā tik neadekvāti skaļi - motoriņam apkārt ir pārāk maz kaķa. varbūt tāpat ir ar dvēseli. mēs piedzimstam ar viena izmēra dvēseli, kam ar laiku apkārt apaug miesa, pieredze un cita draza, noslāpējot to plašo, patieso prieku, ar ko bērns iet pasaulē. dvēselei apkārt ir pārāk daudz cilvēka. Link 9 raksta|ir doma

123 (pēcrandiņa pārdomas divos naktī ar sāpošām kājām) [25. Nov 2017|13:15] atceries, ka tu neesi pasaulei neko parādā. atceries, ka tu neesi atbildīga par visu citu cilvēku labsajūtu. atceries, ka reizēm drīkst sevi un savu pašsajūtu nostādīt augstāk par apkārtējiem. atceries, ka tu drīksti dusmoties. atceries, ka tu drīksti riskēt izklausīties dumja un piecreiz pārjautāt (jo var gadīties, ka beigās tev izrādīsies taisnība; un, ja arī ne, nav liela nelaime). atceries, ka tu drīksti uzstāt, drīksti īgņoties, sūdzēties, cimperlēties, ja situācija ir tāda, kurā tas patiesībā būtu adekvātāk nekā tavs uzspēlētais dzīvesprieks. atceries, ka tu drīksti teikt nē. tu drīksti iebilst. tu drīksti nepieņemt svešus viedokļus. beidz lauzties katram podiņam par vāciņu. Link 5 raksta|ir doma

(homebound runā) [20. Nov 2017|15:02] "es ceru, ka man tavs nākamais čalis patiks vairāk. un tev arī." Link ir doma

122 (i must scream but i have no mouth) [20. Nov 2017|00:11] man tā riebjas visāda emocionāla huiņa. man riebjas būt vājai. man riebjas, ka mani aizķer superbanāls sūds, jo esmu viegli ievainojama. braucu mājās (jo aizgāju no sengaidīta pasākuma prom sava mentālā stāvokļa dēļ; uzminiet nu, tas man arī riebjas) un izlasīju kādas izcakotas latviešu dzejnieces retvītu: "things. that should be asked. often. in every type of. relationship: how is your heart. is your breath happy. here. do you feel free." un sajutos tik skumji, ka teju vai raudāt sagribējās. bet tas nav par šīm attiecībām. labi, ka vismaz to es zinu. tas ir par mani vispār. ir sajūta, ka es no partnera pieprasu tik daudz un tik maz vienlaicīgi, ka tas vienkārši var pieriebties. pavisam cilvēciski. ka mana nespēja skatīties nākotnē kādā brīdī var apnikt. ka mana vēlme visu kontrolēt, bet tai pat laikā būt neticami neizlēmīgai var tā nokaitināt, ka vienkārši vairs nepietiek spēka. ka es savu vienīgo īsto mīlestību (bet vai mēs visi tā nesakām par savām pirmajām mīlestībām?) izmetu mēslainē. un tagad es kulšos pa dzīvi vientulīgi ar īsiem kaisles uzplaiksnījumiem un nīgri glūnēšu uz visām skaistajām, pielūgsmes un savstarpējas apbrīnas pilnajām bērnības draugu kāzu bildēm. briesmīgākais ir tas, ka es viena jūtos tik labi, ka tas pat nešķiet tas sliktākais scenārijs. varbūt es vienkārši nebiju paredzēta mīlestībai. gribas ar kādu tā sausi nopisties, bet tinderis ir tāds trešaks, ka nevienu no tiem purniem negribu pat redzēt. Link 7 raksta|ir doma

121 (informatīva pauze) [18. Nov 2017|22:17] skaidrs, ka šīm attiecībām nebija nākotnes, jo mūsu mērķi, idejas, vērtības un vēlmes sakrita tikai seksā. un tomēr kaut kāda stulba sajūta. es nezinu, kā lai pasaka cilvēkiem par šķiršanos, kuras neizbēgamību jutām tikai mēs paši. kā lai par to pastāsta mammai, kurai neviens no maniem draugiem nebija tik ļoti paticis (jo, nu, šis bija tāds "kārtīgs vīrietis" ar zemu balsi un praktiskām domām; stabils līdz ārprātam). kā lai pašas smadzenēm pielec tas, ka tagad es nevis tikai jūtos single (kā jau kādu mēnesi), bet patiešām esmu. arī šis ieraksts ir patiesībā tikai tāda atskaitīšanās sev un pārējiem, lai tas nebūtu jādara čatos vai bārā. varbūt jāatgriežas tinderī. to taču pēc šķiršanās dara - metas atpakaļ dzīvē, tajā jūrā, kurā esot tās zivis. Link ir doma

120 (nav pārmetums) [17. Nov 2017|12:48] reizēm skatos uz savu kaķi un esmu pilna apbrīnas par to, kā kaut kas tik maziņš spēj būt dzīvs. kā viņā darbojas visvisādi orgāni. kā tajās mazajās smadzenītēs rodas impulsi, kas viņu kustina. bieži pilnīgiem idiotismiem, piemēram, aizkaru noraušanai vai zeķu nēsāšanai pa dzīvokli, bet tomēr. neaptverami. ar draugiem noskatījāmies filmu, kas mani atstāja neadekvāti sagrautā stāvoklī. iespējams, ka tas ir empātijas dēļ, jo garīgās slimības nav man personīgi aktuāls temats, taču pēc tam man bija bail doties mājās. bail iet gulēt. tādēļ panācu, ka vakaru vēl nenoslēdzam, aizvelkot viņus uz vēl vienu dzērienu. un pēc tam pieņēmu neapdomīgu lēmumu iegriezties pie bijušā, lai parunātu muļķības un piedzertos pavisam. beigu beigās mēs - un tas jau kļūst par ieradumu - sēdējām divatā aizslēgtajā bārā, smēķējām un runājāmies tā, kā tad, kad bijām kopā, nekad nebijām spējuši. viņš ir vienīgais cilvēks, kam atklājos pilnībā, jo viens otru saprotam pārsteidzoši labi. viņš ir vienīgais, kam izteicu šaubas un sāpes, ko baidos pat klabē rakstīt. citi mani draugi arī ir brīnišķīgi cilvēki, kuriem varu atļauties izsūdzēt bēdas, taču viņu attieksme reizēm tikai dod pamatu manam upura sindromam. viņi attaisno manas pašvērtējuma problēmas, jo zina, no kurienes tām kājas aug. viņi mani balsta, rosina un apmīļo (līdz brīdim, kad mana nekā nedarīšana lietas labā viņiem apnīk). un esmu neizsakāmi pateicīga par to, mans ieraksts nav pārmetums. taču šī viena cilvēka atbalstā un izpratnē slēpjas kas vairāk. viņš neļaujas manipulēties, neļaujas maniem sūdzībās ieslēptajiem aicinājumiem uz pažēlošanu. viņš vienkārši saprot. un tad reizēm ir vērts aiziet mājās septiņos no rīta un ziedot visu nākamo dienu pēcalkohola nelabumam. un, kad es saku, ka man reizēm paliek ļoti bail no tā, cik ļoti es neesmu spējīga pacelt rokas, no tā, kā reizēm pavadu vairākas stundas, blenžot ekrānā vai sienā, no tā, cik dažos rītos ir neiespējami piecelties, un ka es dažreiz baidos, ka varbūt mūžīgi palikšu šis neko nevarošais, slinkais lops, viņš saka - jā, varbūt, varbūt ir vērts pamēģināt terapiju. vienkārši tā - paskatīties, kas notiek. un tas palīdz daudz vairāk nekā citu jau ierastā bakstīšana, kurā šī maģiskā vārdiņa "varbūt" nav. kurā ir tikai pārliecība par nepieciešamību, pret ko es automātiski iespītējos. un tagad man šķiet, ka varbūt, varbūt sev ziemassvētkos jāuzdāvina terapeits. Link ir doma

119 (vincent cavanagh looks like the guy from black books) [13. Nov 2017|17:09] no laimes gribas lamāties par to, cik ļoti es dievinu laibach pirmspēdējo albumu. gatavojoties ceturtdienai, nolēmu visu tā mērķtiecīgi noklausīties, un tas bija labākais lēmums, ko varēju pieņemt. "also sprach zarathustra", kas ir tūres pamatā, dzīvē noteikti izklausīsies brīnišķīgi, taču tas manas iekšas nesapurināja tādā sajūsmā kā "spectre". druscīt dusmojos, ka šis brīdis pienācis tik vēlu. tā randomizētā klausīšanās pēc "atbrīvošanas dienas" taču neskaitās - īpaši tādēļ, ka, acīmredzot, spotifajs man nebija metis tos labākos gabalus. anathema sestdien, savukārt, bija miera iemiesojums. ļoti glīts, sakārtots, noslīpēts koncerts, kas gan pamanījās mani nevis aizkustināt (izņemot, protams, "closer" un pāris instrumentālās daļas), bet beidzot tā kārtīgi nostiprināt pārliecību, ka viņu jaunais, maigais materiāls man kaut kā ne visai iet pie sirds. mentāli biju viens no tiem nedaudz kaitinošajiem cilvēkiem, kas nogurušajiem māksliniekiem bļāva virsū veco gabalu pieprasījumus. pēc alcest sapurinošā uzbrukuma headliner'i likās nedaudz antiklimatiski. negaidīti vispār, ņemot vērā, cik skaisti neuzkrītoša fona mūzika ierakstā ir alcest. žēl tik, ka otrs vokāls noskaņots bija tieši necik un varēja vien redzēt viņa lūpu kustības, neko nedzirdot. vismaz viņa zīdainās matu krēpes bija patīkams skats. pēc šīs kinematogrāfiski un muzikāli piepildītās nedēļas es laikam tikai gulēšu daudz un centrā nerādīšos. vismaz līdz ceturtdienai, kad manu pasauli satricinās laibach. bez zīdainām matu krēpēm. Link 4 raksta|ir doma

- [12. Nov 2017|22:52] es esmu bjorkas izmēra cilvēks Link 1 raksta|ir doma

118 (the gunpowder treason and plot) [5. Nov 2017|20:54] es sastāvu no miega un sliktām priekšnojautām. nesaprotu. iespējams, ka vainojams mans sēdošais dzīvesveids, kas saspiedis kaut kādus nervus un/vai asinsvadus, bet manās krūtīs ārkārtīgi bieži ir tā saspringtā, ļaunu vēstošā sajūta, kas uzpeld, ja gaidāma nepatīkama saruna vai naktī pa ielu pretī nāk puisis treniņbiksēs. tas pat nav pirms lieliem notikumiem vai plāniem, bet vienkārši tāpat vien. šī ir bijusi jauka, lēna svētdiena, kurā esmu paskatījusies seriālu un pastrādājusi, bet nu jau manas krūtis žņaudz tā, ka drusku sāk trīcēt rokas un kļūst grūtāk elpot. un tad es meklēju iemeslus, bet visi, kas nāk prātā, šķiet aiz ausīm pievilkti. gribētos paskatīties filmu vai palasīt grāmatu, bet jebkas liekas kā izmisīgi mēģinājumi attālināt nenovēršamo, kas turpinās uzglūnēt kaut kur fonā. būtu labi, ja es vismaz zinātu, kas tad īsti ir tas, no kā es tik šausmīgi baidos. Link ir doma

117 (televīzijā nedrīkst izmantot vārdu "sūds") [20. Okt 2017|15:39] vakar stāstīju mammai, kā lepojos ar saviem draugiem. kā viņi strādā ar sevi - sarunās ar terapeitu vai citiem, vai klusībā -, kā, sakārtojot prātu, viņi pēkšņi atklāj, ka arī fiziski var vairāk izdarīt, jo nogurums atkāpjas. kā paraudāšana palīdz tikt galā ar stresu. kā viņus visus sapisusi bērnība un ģimene, bet, neskatoties uz to, viņi cīnās un sasniedz tik daudz. tad šorīt es pamostos - atkal nogulējusi vairāk stundu nekā nepieciešams, jo nespēju piespiest sevi pamosties. atkal nevaru aiziet paēst brokastis. atkal fonā kaitinoši sīc nezūdoša vēlme raudāt, kas nemēdz pārvērsties darbībā. atkal stundām blenžu ekrānā, neko jēdzīgu neizdarot. un joprojām man šķiet, ka tas viss uz mani neattiecas. ka man nav jākārto prāts, jo tam taču viss ir kārtībā. ka man nav jāraud, jo es taču visu kontrolēju un pinkšķēšana ir nepieļaujama kontroles atlaišana. ka es vienkārši esmu slinka un tur neko nevar darīt. vienkārši jāsaņemas. mani draugi, jā, tiem gan ir reālas problēmas. mani draugi ir malači, jo cīnās ar tām. un man vispār būtu jānokaunas, atrodoties viņu klātbūtnē, jo ar mani viss ir tik ļoti kārtībā, ka tas jau kļūst nepieklājīgi. un, kad mani draugi uzstājīgi dzen mani uz terapiju, es pasmejos. rakstu šo un vēlos to izdzēst, jo tā atkal ir kaut kāda ņerkstēšana, uzprasīšanās uz žēlošanu. jādara, nevis jāpīkst. tikai jābeidz slinkot. jāsaņemas. jāsaņemas. jāsaņemas. jāaiziet līdz jūrai. Link 6 raksta|ir doma

- [15. Okt 2017|20:20] ja mans kaķis būtu ēdiens, viņš būtu amfetamīns kažokā. Link 4 raksta|ir doma

116 (total runtime: 47:49:13) [28. Sep 2017|22:20] kaut kāds pilnīgi salauzts septembris. uzrakstījusi šo teikumu, atspiedu vaigu pret vēso galda virsmu un klausījos, kā pāri viļņojas mūzika. šonedēļ gandrīz nemaz neesmu to klausījusies, šis šķiet kā svaiga gaisa malks. skaudri nepieciešams, jo fiziski ieelpot ir smagi. rudens mani noķēra visintensīvākajā, smagākajā darba periodā un iemeta sejā ar saaukstēšanos. tieši uz pēdējo nedēļu, kurā miegu aizstāj kustīgas bildītes un pīppauzes. taču atlicis tikai savilkt galus kopā, salīmēt tās atrādāmās stundiņas un cerēt, ka ar savu pēdējā brīža darīšanu neesmu zaudējusi cerību uz jebkādu turpmāku sadarbību. vairs nejūtos pārliecināta ne par ko, viss no pieteikumu jūras atlasītais izskatās jēli, garlaicīgi un banāli. arī tas, par ko vēl pirms divām dienām biju droša, ka, jā, ir vērts parādīt arī citiem. biju uz tjerī fremo "meistarklasi" tieši pirms nedēļas un, gatavojusies apbrīnas un pazemības sajūtai, negaidīti saņēmu iedrošinājumu. arī Kannu direktors ikreiz nezina, vai pieņēmis pareizo lēmumu. vai cilvēkiem patiks. vai viņš nav vienīgais, kam šis konkrētais darbs liekas uzmanības vērts. un tad varu paglāstīt uztraukumu savā galvā, jo tas ir pavisam normāls. tai pašā dienā vēlāk gan neaizbraucu ne uz vienu no divām paredzētajām filmām, jo valdīju, valdīju asaras līdz - ak, cik klišejiski - lietū autobusa pieturā apraudājos. un tad vēlreiz nākamajā, kur bija jāpārsēžas. un tad atpakaļ mājās. izniekojusi pusotru stundu ceļā, spēku un pašcieņu. man riebjas pinkšķēt. tā ir tāda pretīga sevis žēlošana, vēlme, lai kāds tevi samīļo, jo nabaga mazulītim bēdiņa gadījās. darbiņa, stresiņa par daudz. jā, nu, a kas pie tā vainīgs? vēl pēc pāris dienām mīļcilvēks iesēdās mašīnā un aizbrauca. piestūmis bagāžnieku ar drēbēm, ģitārām un mantām, ko izkraut tur - citā Baltijas jūras krastā. tagad es viņam pieskarties varu tikai virtuāli. par to gan es sev ļauju raudāt. Link 10 raksta|ir doma

115 (gribas dzert, bet dzīvoju dziļā pārdaugavā) [24. Sep 2017|00:02] ielēju sev pēdējo palikušo vīna drusciņu, kas nu jau garšo pēc spirta ar vīnogu sulas piešprici, un tad ieraudzīju, ka pusi glāzes izvagojusi plaisa. patiesībā pat trīs. ar vienu sākumpunktu, kā tāda putna kāja. šķiet, tas perfekti ataino manu šībrīža situāciju. kā toreiz, kad dienu pēc pašķiršanās ar otro pusi, kaķis sīksīkās lausciņās saplēsa manu spoguli. Link 6 raksta|ir doma

114 (fakti dažādās patiesības pakāpēs) [11. Sep 2017|02:38] es dzīvoju ar publicētu autori. publicētās autores kaķis ir dažādi vēsturiski personāži. publicētā autore mūsu vannā nogalināja citplanētieti. publicētā autore naktīs neguļ. publicētā autore taisa uzpūteni. publicētā autore labprāt ceļas vēlu. publicētā autore mēdz runāt ar zobubirsti mutē. aiz publicētās autores loga ir zirdziņš. publicētā autore man krāso acis. publicētā autore ir skumja. publicētā autore par to nekad nerunās. publicētā autore par to runā daudz. man patīk publicētās autores žaketes un blūzes. publicētā autore ir mans draugs. ja mājās ir ēdiens, publicētā autore no rītiem gatavo omleti. publicētā autore ignorē sāpes. publicētā autore smēķē reizi divās nedēļās. publicētā autore vienmēr atnes tomātus. kaut kur mājā ir troksnis, ko nerada publicētā autore. publicētajai autorei jau sen bija jāguļ. Link 6 raksta|ir doma

113 (mentāli saraukta piere) [7. Sep 2017|23:56] viegli iereibu, dzerot ar māsu viņas atvesto vīnu (kas bija visai draņķīgs, toties ar krutu etiķeti, uz kuras izspūris, bārdains mežavecis drūmi lūr), un tagad dikti gribas runāt, bet pašas iestrādātais nedalīšanās bloks pat šādā situācijā neļauj to darīt. nesen sēdējām pie bāra letes, aiz kuras darbojās kārtējais cilvēks, ar ko man pajucis kontakts, un kāds labs draugs man paziņoja, ka es vienmēr esot bijusi neirotiska. es pirms tam teicu, ka, manuprāt, esmu ļoti chill, kas manā prātā vienmēr bijusi absolūta, neapgāžama patiesība. es nervozēju tikai tad, kad kāds kavē (un pati labi apzinos, cik nejēdzīgi ir sākt tricināt kāju jau tad, kad ir tikai viena minūte pāri tikšanās laikam), un finanšu jautājumos. viņam šis izteikums noteikti nešķita nekas sevišķs. tāpat kā paša smiekli, kas ilustrēja teikto. bet es par to ļoti daudz domāju. mentāli dzīvoju ar sarauktu pieri jau pāris dienas, īsti nezinu, kā lai reaģē. šķirstu prātā savu dzīvi, savas reakcijas, savu attieksmi, un vairs nezinu, vai šo savu neirotiskumu pati spēju saskatīt. līdz šim nesaskatīju. nonācu pie secinājuma, ka vēlos atmest šīs domas, abu darbu stresus un pārpasaulīgās skumjas par septembra beigās gaidāmo tādu kā šķiršanos un vienkārši atgāzties kāda konkrēta ģertrūdes iela dzīvokļa dīvānā ar timber timbre "bad ritual" fonā un neuztraukties ne par ko. Link 4 raksta|ir doma

112 (emociju atgremotājdzīvnieks) [29. Aug 2017|10:46] veids, kā es uzņemu un gremoju nepatīkamas situācijas, ir toksisks (bet kuru gan tas pārsteidz). taču pārmaiņas pēc tas dara pāri nevis man, bet citiem iesaistītajiem. mans absolūtais sistēmas šatdauns šķiet pašsaprotams un ne pārāk agresīvs tikai man. cilvēks, kurš situāciju iniciējis (šajā gadījumā - atklājis nepatīkamas ziņas), gaida reakciju, gaida jautājumus vai vismaz pārmetumus. manas klusās asaras ir ārkārtīgi mulsinošas un, visticamāk, iemet viņa prātu izmisuma spirālē, kurā dzimst vissliktākie iespējamie scenāriji par to, kas sekos pēc šī klusuma. un viņš nobīstas, un viņš apvainojas, un viņš ir neizpratnē. bet es citādi neprotu. vakarnakt, kad izdevās izvilkt no iekšām kaut kādus salauzītus vārdus, es viņam teicu: man šobrīd šķiet, ka esmu nogrimusi. ka peldu ūdenī. man vispirms ir jānoorientējas, jāsaprot, kur ir upes dibens un kur - ūdens virsma -, un tikai tad es varēšu iznirt virspusē. iznirt pie viņa atpakaļ es varēju tikai pati saviem spēkiem. piecēlos ar vārdiem "vēlos nedaudz pabūt viena", aizgāju uzsmēķēt, un viss sastājās savās vietās. zināju, ka pēc mēneša gribēšu izsmērēties pa grīdu un pazust, zināju, ka gaidāms ļoti grūts periods, zināju, ka man būs ar sevi daudz jācīnās, bet zināju arī to, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos. biju gatava atgriezties. viņš bija aizmidzis. vai izlikās. es no rīta biju vēl pusmiegā, kad viņš teica "es vēlos pabūt viens" un aizbrauca. man rīklē tika iegrūstas pašai savas zāles, un es pēkšņi sapratu, ka varbūt pat skaļš un agresīvs problēmas risinājums (vai vismaz reakcija uz to) ir labāk nekā klusums un bēgšana no skatienu saslēgšanās. papildināts: sapratu, ka šī iemesla dēļ nekad neesmu ne ar vienu īsti sastrīdējusies. esmu emociju atgremotājdzīvnieks. nokožu kumosu, apsēžos, klusībā to atriju un, kad pieceļos, tas jau ir viegli izgājis cauri sistēmai. Link 7 raksta|ir doma

111 (tas koks izskatās pēc mežābeles pie mana tēva mājām) [22. Aug 2017|00:58] šķiet, ka aurojoši, agresīvi kaimiņi mani nekad nepametīs. cauri sienām nāk klaigas, viss tas naids it kā sūcas pa šuvēm un apmetumu cauri līdz manīm, šai vietai, kur sēžu, un apkārt pēkšņi vairs nav mana mīļā dzīvokļa ar tauriņiem virtuves aizkaros un mazliet no rāmja izsistu gleznu, kurā līkam, salapojušam kokam fonā manāmi lauku mājas jumti, bet vibrējoša, asa migla, kurai visa mana būtība izmisīgi pretojas. it kā no visām pusēm mani spiestu tāds netīrs, biezs, necaursitams stikls, ko es censtos visiem spēkiem atgrūst, bet beigu beigās es spētu vien savilkt nobrāztās plaukstas klēpī, nolikt galvu uz ceļiem un cerēt, ka kaut kad izdosies ieelpot. agresija mani paralizē. pat tad, kad kaķi kaujas, man nedaudz gribas raudāt. Link ir doma

110 (putnu būšana) [16. Aug 2017|09:44] nespēju aptvert, ka cilvēki tik tiešām spēj pamosties pusastoņos, ieiet dušā, sapurināties un būt gatavi dienai. esmu nomodā jau vismaz divas stundas, man joprojām ir nelabi, sāp galva, teikumi liekas kopā ar grūtībām un drusku gribas paraudāt. gluži kā visu to pusotru gadu, ko nostrādāju vietā, kas pieprasīja, lai katru darba dienu deviņos es būtu tur. ikreiz tieši šādi sēdēju, blenzu ekrānā un ienīdu visu pasauli. par spīti kafijai, brokastīm un braucienam ar riteni rīta atsvaidzinošajā gaisā. šorīt vēl šādai - ar noslīdējušu seju, aizpampušām acīm un nespējīgai parunāt - nācās satikt vīrieša mammu, kas halātā izskatījās labāk par mani un manu puķaino kleitu. ai, pat viņa brālis, kas vakar smagi dzēra un nakti nogulēja mašīnā, izskatījās simtreiz dzīvāks. vai mēs drīkstam dienu pārbīdīt divas stundas vēlāk? es gulēšu tikpat, bet celšos laikā, kas nepadarīs mani par sāpju un izmisuma kamolu. ja jāmostas sešos, es sēžu gultā un raudu lielām, smagām, siltām asarām, jo neko citu izdarīt neesmu spējīga. pasaules pielāgošana cīruļiem ir sasodīta netaisnība. Link 4 raksta|ir doma

109 (es pārāk daudz domāju par savu ķermeni) [4. Aug 2017|14:29] es kailumā jūtos ērti. man patīk dzert rīta kafiju kailai, smēķēt kailai un pieglaust kaķēnu pie savas atkailinātās miesas. tāds mīkstums un maigums visapkārt. vienatnē nav jādomā par ķermeņa neglītajiem aspektiem. vienatnē es spēju ķert mirkļus uz galda noliktajā vienīgajā spogulī un pat priecāties par auguma līnijām. man ļoti patīk manas kājas un muguras izliekums. attiecīgos leņķos arī viduklis un krūtis. tā kā man nav lielā spoguļa, tajā redzamajam attēlam netraucē seja vai kaut kādas ne tādas proporcijas. nonākot blakus citiem cilvēkiem - vai pat tikai iedomājoties par tiem -, šo maigumu aizklāj kauns. vainas apziņa par atļaušanos pieņemt, ka esmu glīta. sāku mentāli sevi pērt, nolaižu acis un cenšos noslēpties aiz savām rokām. aizvelku aizkarus. fiziski un mentāli. bet vismaz kaķim patīk mans mīkstais vēders. ar ķepiņām mīcās un murrā. papildināts: sapratu, ka peldēties labprātāk ietu kaila, ne peldkostīmā. Link 12 raksta|ir doma

108 (saules nogurdinātie) [31. Jul 2017|11:53] katrā no mums ir hipsterīgs pirmatklājēja rūgtums mirklī, kad cilvēki izbauda to, ko tu esi uzskatījis par sev unikālu pieredzi. šogad rojālis bija pilns ar tuvākiem un tālākiem paziņām. viņi dzēra šņabi, nesa mani pa molu (jo atkal jau aizmirsu par tiem nolāpītajiem akmeņiem un nepaņēmu pastaigā līdzi apavus), uz kultūras centru gāja pa apkārtceļu, nevis teleporta shortcut-u, un tumsā apstājās uz otras puses ceļa, lai ar mums aizmuldētos par kinolietām. un es jūtu, ka viebjos. jo rodas sajūta, ka daļa - pagaidām mazākā - bija ieradušies nevis filmu un burvīgās atmosfēras dēļ, bet kā uz kārtējo abstrakto pasākumu, par kuru pēc tam pastāstīt rīgas treša biedriem. ieraudzīju šodien neilandlīgas aicinošo, sajūsminošo ierakstu, un man palika skumji. es baidos, ka ar katru gadu šī apmeklētāju daļa, par ko man gribas viebties, augs. bet tā ir tāda dumja skaudība, ar kuru jācīnās. jo kāpēc lai man būtu žēl, ka festivāls paplašinās, piesaista jaunus interesentus un kļūst atpazīstamāks? Link 12 raksta|ir doma

navigation [ viewing | 140 entries back ] [ go | earlier/later ]