| 132 (brauksim uz kolku, no segas sataisīsim buru un aidā jūriņā) |
[16. Jan 2018|21:52] |
vienubrīd dikti sapriecājos, cik dzīva pēkšņi esmu palikusi. cik daudz motivācijas manī ir, kā aizrautība rauj uz visām pusēm, nu tikai skriet un diet. parakņājos sevī un sapratu, ka šo neparasto sajūtu radījusi visprastākā resursu sadale, nevis kaut kāda vispārēja apgaismība. pēkšņi atbrīvojusies visa tā enerģija, ko iepriekš ikdienā tērēju uz izmisušām, paššaustošām domām par to, kā sajāju skaistāko, kas manā dzīvē jebkad bijis. un, protams, mēģinājumiem sevi attaisnot un skaidrot, ka es nekad nebūtu nonākusi tur, kur tagad esmu (kas ir tīri patīkama vieta), ja toreiz nebūtu pieņēmusi šo visdrausmīgāko lēmumu. tagad, kad šis skaistākais elements pilnīgi neaptveramā kārtā ir atgriezies pie manis, vagaram pēkšņi atņemta pletne, un šis, nabags, neizpratnē tenterē riņķī, auro un musina visus uz kaut kādu darbību. ko tik šams negrib darīt, jēziņ! katru akmenīti apgriezt, katru kukainīti sabužināt, katru sapnīti piepildīt. bet arvien vairāk un vairāk virsū mācas apziņa, ka tas tiešām ir tāds mulsuma vājprāts, nevis reāla vēlme celties un darīt. prātā burbuļo visādas idejas, bet tās, kā jau vienmēr, nekādā rezultātā nepārvēršas. jaunatgūtā, brīvā enerģija izkūst tikai šajā sapņošanā. un tad sanāk dusmas uz sevi, un vagars atkal atrod iemeslu cietējus pērt - tikai varbūt ne ar pletni vairs, bet tādu mazu pātadziņu.
mierinu sevi ar to, ka pēdējās divās nedēļās no manis neviens nekādu darbību arī nebūtu varējis gaidīt. decembrī paņēmu haltūriņu, visiem vēl dikti smējos, ka nu tik būs kruta - par tādu darba apjomu, ko pamatdarbā izdaru divās dienās, man šite samaksās četrreiz/piecreiz vairāk.
nekā nebija. izrādījās, ka "haltūriņa" apvienojumā ar pamatdarbu (kurā arī, protams, tieši uz gadu miju uzradās supersteidzami padarāms, apjomīgs uzdevums) man dienā prasīs vidēji 10 (12? nezinu, skaits jau sajucis) stundu nepārtrauktu urbšanos datorā. nemaz nerunājot par to, ka materiāls, ar ko nācās strādāt, bija amatierisks it visās ziņās. likās, ka to rakstījis stereotipiskais gudrinieks ar hūti vai tas čalis vecajā čomskī, kas piesēžas pie tava galda trijos naktī, pasūc savu aliņu un tad sāk stāstīt, ka "platons, ziniet, vispār gan tā nedomāja". nu, vai dāvids zalāns. varētu jau teikt, ka forši, bija, par ko pasmieties, bet patiesībā smiekli ātri vien pārvēršas asarās.
kādu rītu pamodos un manā galvas radio uz riņķi skanēja viena vienīga rindiņa no zināmākās slipknot dziesmas - i push my fingers into my eeeeeyes.
bet ziniet, kas gan ir labi? es šobrīd neslīkstu otrā cilvēkā kā citreiz, attiecības uzsākot. es neatmetu draugus, nepazūdu, nespēlēju skaistās, interesantās draudzenes lomu, mēģinot izpelnīties pēc iespējas vairāk komplimentu. tieši pretēji - es gribu arvien vairāk veltīt sevi tuvākajiem draugiem (nevis tādām viendienīšu draudzībām), savām interesēm un pašai sev. kļūt par cilvēku, ko viņš ir pelnījis. |
|
|