alpu dakteris

13:02

piektdienas vakarā es satikos ar daci, kurai pirms tam biju zvanījusi, bet viņa necēla ne ausu, telefonu ne tik. kad ierados uz satikšanos, paralēli runāju pa telefonu skaidrojot svarīgākās tetra spēlēšanas stratēģijas. tā kā runāju apmēram pusstundu, dace jau paspēja savā galvā uztaisīt mazu škandāliņu - viņai bija neatbildēts zvans no mājas saimnieka, kurš zvanot tikai tad, kad kaut kas noticis, piemēram, pa logu izkritis kaķis vai applūdis dzīvoklis. kamēr es runāju par tetri, tikmēr dace laiku pa laikam mēģināja sazvanīt saimnieku, kura telefons visu laiku bija aizņemts. kad beidzu sarunu pa telefonu, biju gatava sākt runāt ar daci, bet viņai bija jānokārto tā lieta ar saimnieku, kura telefons visu laiku ir aizņemts. dace izgāja no kroga, lai piezvanītu. te pēkšņi skatos - man zvana telefons. zvana daces štuceris. tā kā viņš pavisam nesen bija nospriedis, ka ir pīlīte pēk pēk, tad tas mani neizbrīnīja (tikpat mierīgi gan jau nospriedis, ka esmu kaut kur tālu un derētu ar mani parunāties). pacēlu, bet tur dace, kas saka, ka zvana dace un es (uz Jūs) esot viņai zvanījusi. tā viņa teica, jo bija nodomājusi, ka mans pirmais zvans viņai ir bijis zvans no mājas saimnieka, jo mums ir līdzīgi telefonnumuri vai rožas, īsti neatceros. bet tā es kļuvu par daces mājas saimnieku. kļova.

• pisties

13:16 - džipiņa avārija, nopišanās lotosa pozā

kad pirms pāris dienām uzlecu uz džipiņa un minos spēlēt strītbolu ar šarmu, pipu un profesionāļiem, ne reizi no džipiņa nenomaucos. tas ir cool. vakar uzvilku baltu prikidu un devos mīties pa dubļiem uz centru. pa ceļam bija jāpiebrauc pie alises, lai iedotu viņai bruno dāvināto grāmatu par džeku koļīšanu, jo viņai reāli skauž visi mani džeki. izrādās, 666 ir neveiksmīgs skaitlis, jo ar visu džipiņu avarēju tieši pie alises mājām, jo gribēju nospolēt un uztaisīt kārtīgu spīdveja bremzēšanu, iebraucu apmalē un nopisos. esmu zieds, tāpēc parasti nopišos lotosa pozā. īsti nesaprotu, kā un kāpēc man ir tāds dabisks instinkts nonākt šajā pozā, bet tā bija arī tad, kad skolā bija jālec augstlēkšana. manu avāriju pamanīja četri 8-10 gadu veci bērin pāri ielai un devās šurp, lai palīdzētu attapties, noskaidrotu, vai stipri sasitos un vai patika krist. krist patika, piezemēties nē. gan es, gan viņi uzskatīja, ka visvairāk žēl, ka pārsistas smukās zeķenes. bērni mani negribēja aizvainot, bet atzina, ka nesaprot, kā tā var nokrist. norādīju, ka viņiem nav jākautrējas no šāda viedokļa, jo varu derēt, ka viņi visi brauc simtreiz labāk par mani. pēc tam visu dienu pavadīju bomža izskatā, jo man bija saplēstas zeķenes un dubļains prikids, un apavi 2 izmērus par lielu. par to es ļoti pārdzīvoju. vēlāk es sāku meklēt kaut kādas mierīguma ripas vēl citu iemeslu dēļ, neko neatradu, aizmigu uz piecām minūtēm, bet tās bija skaistas minūtes. tik skaistas, ka esmu nolēmusi nodarboties pārsvarā ar gulēšanu.

• 2 pišas
• pisties