13:01
vakar pirmoreiz mūžā mani atstāja saldajam ēdienam.
13:50
es jau jutos kā gig of the failtime, kad trešo reizi iepazīstināju mārvelu ar jāni brižu, bet sandrai kauns ir tukša vieta, tāpēc viņa mani un edgaru skarbuli ("kas gan tas tāds?" nodomā dace jaunupe) atļāvās iepazīstināt septīto reizi. šis ieraksts būs veltīts dacei jaunupei, jo tas būs par edgaru skarbuli, kriminālajās aprindās sauktu par vienkārši skarbo. edgars vakar domāja, ka man ir anoreksija, jo es iegāju tualetē un sāku klepot, tātad pastāv iespēja, ka vēmu ārā pelmeņus, kurus mēs ar sandru bijām pagatavojušas un bagātīgi apkaisījušas ar vistas garšvielām un šokolādi (to sandra). edgars skarbulis ir ķīmiķis un kristapam ozoliņam (zēnam ar smuko seju) liek darīt laboratorijas darbus, kas nozīmē daudzus pluspunktus manās acīs. es zinu, ka edgaram līdz nākamās nedēļas beigām vajag samontēt audiofailus, tāpēc esmu apņēmusies viņam palīdzēt. kaut arī viņš ir vienīgais zēns un ilgākais matīsa ielas dzīvokļa iemītnieks, viņš tomēr nav kungs un ķēniņš - to, ka viņam mājās būs kaķītis, viņš uzzināja tikai tad, kad atnāca mājās un redzēja, ka kaķis ir jau priekšā. šeit jāpiebilst, ka edgaram ir alerģija no kaķiem, pohuj, ka pagaidām ne no šī. kaķim tur tiešām nav ne vainas. kaķim un edgaram ir divas kopīgas lietas: viņi abi prot pamest kaut ko uz priekšu un tad adrenalīnpilnām acīm skriet pakaļ, kā arī abi māk rakstīt. kaķis gan to iemācījās vakar, es viņam iemācīju rakstīt līnijas un liektas līnijas. tās ir tieši tās, ko uz tāfeles raksta ivans šuvajevs dalī, kad saka, ka šodien mēs runāsim par masturbēšanu.
ceru, ka pēc šī ieraksta dace zinās, kas ir edgars skarbulis un sandra mūs nemeģinās vēlreiz iepazīstināt.
22:54
sandra ar savu gada demo ir rosinājusi mani domāt par to, kas ir gada prātīgākais lēmums, gada džeks un gada pimpis, un tā esmu aizdomājusies līdz gada romantikai, kura patiesībā ir minēta manā pirmā polijas laika aprakstā, bet minēts jau ne tuvu nav aprakstīts. aprīlis visādi citādi bija visai nepanesams, jo ne vienmēr pie katra "kaut kas nav" uzradās šarms ar vīna pudeli un "nav? tad tūliņ būs!", drīzāk tas transformējās nomoda sapņos par to, ka jānomaina dzīve. aprīļa beigās es izbraucu no latvijas ziemas un iebraucu polijas pavasarī, kur es iepazinos ar polu. katru vakaru mēs divatā kaut kur nozudām un tikai mēs paši zinājām, ka katrreiz tam ir nopietns iemesls un vismaz tik nopietnas sejas kā toreiz, kad savulaik, kad ar mētru un jurģi ielauzāmies sabīnes bordelī un pavēlējām turēt kaķi, lai varētu pie loga uzsmēķēt. viņnakt mēs ar polu atkal gājām skatīties, kādā krāsā īsti ir mēness, jo iepriekšējā naktī bija pārāk daudz cilvēku, lai mēs prastu kaut ko novērtēt objektīvi. tā mēs aizgājām prom no visiem nahuj un mēs nemaz nezinājām, ka drīz jau vārtīsimies pa zemi. meklējām mēnesi, to mēs neatradām, bet tad, kad mēs ieraudzījām, kādas bļeģ tur zvaigznes, tad vienkārši apgūlāmies zemē un 100 stundas skatījāmies un visticamāk runājām par to, kur beidzas kosmoss. un bija pilnīgi skaidrs, ka te nevienam no mums neienāks prātā pateikt, ka zvaigznes ir tik skaistas, cik Tu, un līst sūkties, nē, nē, nē, tas vairs nebūtu romantiski, tas būtu tik lēti kā spēlēt uz jūtām. kad mums šķita, ka mēs pārsprāgsim no laimes, tomēr devāmies mājā. pie ieejas mūs sagaidīja zili notrīti pirkstiņi, jo varbūt mēs divatā bijām prom un varbūt atgriezāmies aplipuši ar smiltīm un zāli, un varbūt arī izspūruši kā lohi, un galu galā nenormāli smaidīgi. mana tallinas istabas biedrene, protams, arī gribēja uzzināt, kur biju palikusi, un ļoti smējās, kad pateicu, ka biju ar polu skatīties zvaigznes, kas bija tik nenormāli skaisti, apmēram tad es iekritu gultā ar vaļā muti.
no rīta mēs sapratām, ka virsma, uz kuras esam gulējuši, ir bijis vietējas nozīmes autoceļš, savukārt elīna kursīte no sajūsmas lauza krēslus.
šī datora valodas kļūdu meklētājs ar sarkanu pasvītrojis šādus ieraksta vārdus: sandra, demo, džeks, polijas, latvijas, polijas, jurģi, sabīnes, nahuj, bļeģ, beidzas, atgriezāmies, izspūruši, lohi, tallinas, elīna kursīte. domāju, ka tā ir visai skarba attieksme.
23:13
un nākamajā rītā mūs sadalīja grupās, kurām vajadzēja domāt, kā mēs gribam mācīties. mēs vismaz dienas gaišajā laikā centāmies kontaktēties ar citiem cilvēkiem, lai mūs neapsūdzētu atklātā pornogrāfijā, bet, protams, 4 cilvēku grupā (75 dalībnieki) tikām ielozēti mēs abi. vēlāk grupas tika apvienotas, lai kopīgi visiem pastāstītu, kā tad īsti mēs gribam mācīties. man kāds paprasīja, vai esmu ar mieru iet runāt, es, protams, biju ar mieru, kāpēc ne un nemaz nedzirdēju, kas tad būs tas otrais. tad, kad mēs gājām runāt, atklājās, ka otrais ir pols. tā mēs tur stāvējām kā ideāls vakara vadītājtandēms un stāstījām. viens no punktiem bija ierosinājums rīkot zooloģijas praktiskās nodarbības naktī mežā vai pohuj kur, kā īsu pamatojumu tam minēju, ka o, draugi, Jūs pat nespējat iedomāties, cik krutas lietas notiek naktīs prom no mājām. tad visi ņirdza, svilpa, plaudēja un dejoja tango, jo viņiem likās, ka viņi spēj iedomāties, bet pols apmēram sita galvu pret galdu, murminot: "akkunks, nevar būt, ka viņs to pateica, nevar būt!!!" (to es neizdomāju, to viņš vēlāk man pateica)
apmēram pusotru mēnesi vēlāk, lēnām atvadoties no japāņu kuģa pusmēneša, mēs ar zviedru gejiem sēdējām reikjavīkas krogā, kur vienreiz skanēja teenage kicks, un mēģinājām noskaidrot, kurš ar ko ko izdarījis pēdējo divu nedēļu laikā uz kuģa, jakobam, kurš bija kapteinis kā polijai ar polu, tā arī kuģa darbībām, bija diezgan skaidrs, ka esmu uzvedusies godīgi, jo vienīgās aizdomas bija saistībā tikai ar viņu pašu, bet mēs jau paši zinām, kuram kādas slimības un kāpēc. bet tik un tā tad, kad bija salicis alīnu kopā ar kuģa kapteini, man viņš mieru nelika un no vecām stendera rakstā drukātām grāmatām izvilka stāstu "pols+elīna=love,1000 babies", tad es tāpat kā pols dauzīju galvu pret galdu un murmināju, ka teenage kicks so hard to beat, jo tieši tas tur skanēja.