Varēja būt arī tā - 6. Maijs 2008

Kad izkāpu no upes, nespēju pateikt ne vārda. „Komentāru nebūs” – vien atteicu uz pārējo ekipāžu braucēju vaicājumu par iespaidiem. Zināju, tik to, ka iepriekšējo četru dienu vizināšanās pa Melnās Čeremošas krācēm tāda plunčāšanās pa pīļu dīķi vien ir, pret nobraucienu ar kaķi pa Baltās Čeremošas augšteci. Nu vienīgi vedjmahi pateicu: „mums tas nebūtu bijis pa spēkam”. „Es zinu. Kāds Tur Augšā Nav Mazais Bērns..” – viņa atteica. Tad es nekavējoties iedzēru. Tādu krietnu čarku no tuļika Merzavčika „Neslīkstošā”, šoreiz ar percovka medova pildītu. Un nekavējoties viss kļuva nesvarīgs. Lai gan viss pārtrauca eksistēt kādu stundu iepriekš. Izņemot priekšā mutuļojošo krāci. Tad nākamo. Un uzreiz vēl nākamo.

Mūzika: The Books - If Not Now, Whenever

Nobrīnījos, kad rafta jeb krāčplosta kapteinis, stūrmanis un pilots Grizly, viņš arī pieredzējis straujupju gids un pavadonis, pacēla airi un norādīja, lai pirms kārtējā upes līkuma visi (smukā pūšļa un katamarāna jeb kaķa ekipāžas) stājas ātri malā. Droši vien, lai nedaudz atvilktu elpu. Taču sekoja īsa instruktāža un atgādinājums par noteiktās distances ievērošanu. Jo tūlīt būšot „garšīgs” splivs. Un tad, kā noteikts, pirmais atpakaļ straumē iegāja 7airētāju rafts, tad kaķis ar Miezi par pilotu un mani par motoru / kantētāju vienā personā, tad smukais pūslis ar Slazdiņu priekšā un daudz ūdeni ostījušo Ruuu pie ruļļiem. Un tad es ieraudzīju upi. Tur, dziļi lejā. Tajā vietā starp klintīm līkumojot Baltā Čeremoša pāris simtu metru garā posmā nokrīt aptuveni par 30 metriem. (Amatas kritums ir 5 metri uz kilometru.) „Airē!!” nokliedza Miezis. Un tad mūs sagrāba. Pirmajā mucā aiz kāpeles mēs iegājām ātrumā, sekojošo stāvvilni pāršķēlām viducī pušu, kā kazlēnu tādu. Tad uzreiz sekoja nākamā muca, tāda viltīga, iesūcoša. Diemžēl ātrums jau bija zudis un atsitiens pret stāvvilni uzmeta gaisā vispirms mani, tad sāka gaisā celties priekša, jo muca sāka iesūkt pakaļgalu, bet no kāpeles krītošā ūdens masa sāka norakt vienu balonu. Zaudējis līdzsvaru un atbalsta punktu, nespēju ne piekantēt, ne iebakstīt airi ūdenī. Mirkļa daļā ar periferiālo redzi un muguras smadzenēm sajūtu, ka arī Miezis ir laukā no aprites. Bet tikmēr muca vaļā nelaiž – priekšgals un viens sāns kūļājas kaut kur gaisā. Viss, man ienāk prātā : ir hana, kirdik, pizģecmivseumrjom, tās ir beigas. Peroties man izšļūk pēdas no stiprinājumiem – es palieku kā uz pa bedrainu un līkumainu ceļu ātri braucošas un strauji bremzējošas mašīnas jumta, bez nevienas vietiņas, kur pieturēties. Ir tikai airi, ar ko balansēt līdzsvaru vai atbalstīties pret straumi, bet tas ļoti ļooti jāmāk. Un tad man kaut kā izdodas iecirst airi straumē ārpus mucas, un ar to pietiek, lai kaķi izspļautu. Un tad, par lielu brīnumu un spīti milzīgajam troksnim, saklausu Mieža balsi aizmugurē. Izrādās, viņš ar neiedomājamu akrobātisku triku palīdzību tomēr ir noturējies kaķa stiprinājumos un ticis atpakaļ savā vietā. Bet tas vēl nav viss, krāce turpinās, ātrums nepietiekams, mūs mētā kā kaķēnus tādus, krata kā kartupeļmaisus. Tomēr viss notiek kontrolēti un pārliecinoši – izvairoties no visiem bīstamiem bluķiem, prāmējoties no klinšu piespiedēm un nolasot vajadzīgās mēles. Ne bez milzu pūlēm un sasprindzinājuma. Taču bez ouvera un peldes. Krāces galā var mirklīti atgūt aizsisto elpu, iekārtoties stingrāk stiprinājumos, pareizāk nosēsties uz sēdekļa, atgūt vajadzīgo aira satvērienu, iestādīt sakodienu, noslaucīt ūdeni un sviedrus no acīm. Bet tikai mirklīti. Jo tūlīt klāt jau nākošā krāce. Tāda pati. Un tad vēl viena.

Mūzika: Lush - De-Luxe

Izeju tikko uz lodžijas uzpīpot, skatos tālumā, a tur uz ceļa tobrīd divas automašīnas ar purniem satriecas. Ne pārāk stipri gan. Nu, stulbeņi, nodomāju, nu kā šitā var, uz līdzenas vietas, taisnā un pārskatāmā posmā! Nodzēšu čināru, nāku iekšā, eju uz tualeti un domāju par refleksiem, reakciju, minstināšanos, pieredzi, muskuļu atmiņu, uzmanības turēšanu ik mirkli, nedrīkstēšanu atslābināties ne mirkli. Tā domādams atpogāju bikses, strauji sēžos uz poda un ... sāpēs kliedzot uzlecu kājās. Izrādās, neesmu pacēlis poda vāku un uzsēžos uz savām bumbām.
Nu stulbenis

Mūzika: Nirvana - Nevermind

„Laiva pušu! Airējiet! Ātrāk! Ātrāk taču, grimstam!” sauca Miezis. „Uz krastu, fiksāk!” viņš turpināja komandēt. Taču nepilnīgi laikam, jo katrs no mums četriem jau drudžaini kūla ūdeni, tikai katrs pa savam, katrs uz savu pusi. Man jau tā kā loģiski šķita taisīt prāmi uz tālāko krastu, jo tas ir iekšējā līkumā, līdzens, ar sameklējamām atstraumēm; es zibenīgi novērtēju situāciju: uzšķērsts ir rafta kreisā sāna pakaļējais balons, uz ūdens varam noturēties kādu laiciņu, tuvais krasts klinšains – jātiek pāri uz otru krastu, kamēr nav sākusies nākamā krāce pēc kādiem 100 metriem, tad gan sūdi būs lieli. Paskatos atpakaļ – Miezis līdz pusei ūdenī, Sīka arī, tik Profesors man blakus pa labi pārliecinošs kā Klints Īstvuds. Bet es – pilnīgā vienaldzībā. Es neredzu iemeslu kaut kā īpaši vairāk iespringt. Pēc kāda brītiņa haotisku manevru, Miezis tomēr nokomandē saprātīgo virzienu, mēs saskaņojamies un tiekam malā drošībā.

Trieciens pret klints bluķi bija diezgan spēcīgs. Mēs nošļūcām gar asu krasta klints radzi ar kreiso bortu kā Titāniks gar aisbergu. Atšķirība tikai, ka mēs noberzāmies virs ūdenslīnijas, kur plosta materiāls visneizturīgākais. Teorētiski, rafts ir visdrošākais peldlīdzeklis šādos apstākļos, jo liels un stabils. Tomēr, tajā S-veida līkumā bija jāizvēlas savādāka trajektorija, lai izvairītos no piespiedēm pie krasta klintīm. Vai arī krietnāk jāuzairē visiem. Miezis kā stūrmanis uzņēmās vainu par negadījumu (neviens gan viņu nevainoja), bet ar piebildi, ka kreisā priekša neesot savu pusi izvilkusi. Un viņam bija liela daļa taisnības. Tajā pozīcijā esošais tiešām kustējās apātiski. Jau no paša sākuma. Mēs gan paspējām nobraukt tikai kādas pāris minūtes, izņemt vienu līkumu pirms avarējām. Jau pirmajā sarežģītajā situācijā. Es zinu, ka tā nav labi, bet es patiesībā priecājos, ka tā beidzās mans brauciens raftā pa Balto Čeremošu. Bet es arī zinu, ka Tas Tur Augšā Nav Mazais Bērns.

Grizly izlēma, ceļu turpinās viens rafts, smukais un kaķis. Gaziks atbrauca pakaļ cietušā rafta ķeskām, izkrāmējām kaķi. Skaidrs, to stūrēs Miezis. Un es nekavējoši izvirzīju savu kandidatūru vilcēja postenim uz kaķa. Diskusiju un iebildumu nevienam nebija. Atlikušie cietušā kuģa pasažieri pārgāja par matrožiem zem Grizly karoga. Un tad Baltās ieņemšana varēja turpināties.

Mūzika: Philip Glass - Powaqqatsi