__________________

Jau pagājušas 10 minūtes kopšs zvanīja modinātājs, tu guli un nolādi šo pasauli,
rodas jautājumu virkne, "kāpēc?", "A ja nu..", bet tu saņemies un izvelies no gultas,
siksnas metāla sprādzes skaņai seko neveikla klumburēšana pa istabu,
ūdens uz sejas, mosties, aizvāc matus no savām acīm, apskaties uz sevi, kas tu esi?
Tējkanna, zobubirstīte, zābaki..
velkot zābakus blakus apsēžās kaķis, kas ar uzspicētām ausīm vēro katru tavu kustību, vienā caurumā,
nākamajā, ar vien augstāk un augstāk, šīs kustības papildina maza pūkaina ķepa, kas
neveikli ķeksē tavas zābaku šņores, ei dirst kaķi, es aizeju.
Pieturā tevi sagaida lielākoties mirušas sejas, autobus, atspulgs logā, pietura, tramvajs,
darbs, kompis un vispretīgākā kafija universā.

Astoņas zaudētas stundas, katru dienu, un par ko? Par tiem grašiem? Pēc tam ir skola,
mācībās, parādi un tad brīvdienas, kuras tiek pavadītas rakstot to, ko tu nevarēji
uzrakstīt, jo biji darbā. Tu domā par to, kas varētu būt, par to, kas nebija, līdz tevi
pieķēdē pie kāda staba, kur tu arī paliec un sapūsti, sapūsti ilūzijās un ciešanās, bet,
tu nemirsti, jo mēs jau esam miruši, kā lai mēs nomirstam? Ja tu kādreiz esi redzējis sapnī nākotni, tas
nozīme, ka tas jau ir bijis/būs/notiek, tātad tu, iespējams, esi redzējis
savu nāvi, tu nomiri, bet vēl dzīvo, es domāju, tādēļ esmu, es domāju pēc nāves,
es neesmu miris,

atslēgu, mums vajaga atslēgu, tā ir tavā prātā, nogalini ego un
tev viss taps skaidrs, bet tas atgriežās, tāds ir cilvēku lāsts, vai ir iespējams perfekts ego? Ne viss, bet viens, viena esence, perfekta esence, filtrs? Bet kāpēc? Lai būvētu jaunu sistēmu? Lai sevi izšķaidītu pa esošo sistēmu, lielais sprādziens, viss un viens.