Šķiet, ka šeit pat katrā taksistā dzīvo džigits. Četros naktī tāds brauciens ar taksi no lidostas var būt gana interesants. Lido taksisti šeit ar ātrumu līdz 140km/h pa Tbilisi ielām, bet interesantākais ir, kad tiem jāapstājas pie luksoforiem. Tad vīreļi ar sirmām bārdām un pāris mazbērniem mājās lūr viens uz otru ar tādu nikni apvainotu piecgadīga puišeļa, kam labākajai spēļu mašīnitei nupat nolauzti riteņi, skatienu. Un kā iedegās zaļā gaisma, tā vīreļi atkal mērās kam garāks.

un tas, ko Rīgā var dabūt zem nosaukuma harčo, plnīgi neatbilst zupai, ko dod šeit. Pilnīgi cits asums, nevis tā pusšķidrā putriņa. Gaļas gabali arī lieli un gardi.
Bijām no rīta ieklīduši ēstūzī, kas varbūt neatbilda pēdējiem evrosojūza standartiem, bet toties bija ļoti garšīgi un autentiska gruzīnu gaisotne. Labā harčo zupiņa un hinkali, kas ir jāēd ar rokām no sākuma izsūcot no iekšienes šķidrumu, pēc tam tik tiesājot pašus zvēreļus nost. Taču gals, kurā ir visvairāk miltu ir jāatstāj. Tas laikam lai pavārs varētu izkontrolēt kurš cik apēdis :D
un tarhūns ar. to šeit var dabūt visos stūros. Riktīgi nāk prātā bērnība, kad tarhūns arī pie mums bija biežāk sastopams.

tarhūns, mans bērnības tarhūns
/dungojot kā sapņu kapteinis Reinis :D /