| Hikers' Diary. Day One. |
[Aug. 5th, 2009|11:15 pm] |
Viss sākās ar pilnu autobusu plkst. 9:20, kad mums jau šķita, ka būs jāgaida nākamais. Bet par spīti mūsu grūtībām tikt līdz pēdējai rindai, mēs tur tomēr nonācām un varējām doties mūsu aktīvās atpūtas gaitās. Ņemot vērā mūsu paunas, smiešanās nespēja piesaistīt vēl vairāk uzmanības. Izkāpām Ragaciemā, kur arī salikām visu tā daudz maz glīti, lai var sākt iet.
Gājiena sākums bija samērā mulsinošs, jo ejot gar jūru, redz tikai... jūru. Un tad rodas problēmas ar savas atrašanās vietas noteikšanu, tāpēc nācās orientēties pēc cilvēku daudzuma pludmalē un upītēm. Tomēr pēc zināma laika izrādījās, ka upes var būt ārkārtīgi neprecīzs rādītājs, jo no kartē atzīmētajām trim upēm mēs pārgājām pār piecām. Šajā apgaismības brīdī Madara nolēma rakstīt sūdzību (vēl nenojauzdama, ka šī nebūs vienīgā reize, kad viņa to nolems).
Kaut kad pa vidu mēģinājām noskaidrot precīzāk, kur tieši atrodamies, bet pirmajā reizē mums paziņoja, ka viņiem pašiem nav ne jausmas, ja nu vienīgi „kaut kur starp Lapmežciemu un Enguri”, kas vismaz deva mums pārliecību, ka nedodamies vis uz Ainažiem, bet pareizajā virzienā. Savukārt otrajā piegājienā mums paziņoja, ka „līdz Kolkai vēl tālu”. Trešo reizi vairs nemēģinājām.
Mūsu pauzēs, protams, notika arī pirmā jūras iemēģināšana. Anna un Madara gan to izdarīja vienu reizi, kamēr Sofija – divas. Un, sekojot nesen izdomātai tradīcijai, siltajā ūdenī nācās Rāpot krastā. Anna šī pasākuma laikā palika mierīga novērotāja lomā, kuram vienīgajam beigās viss nebija pilns ar smiltīm.
Precīzi vairs neatceroties vietas, varam noziņot, ka redzējām arī cilvēkus dzīvojam teltīs pie jūras. Izskatījās, ka viņi tur varētu uzturēties nedēļām. Tāpat neiztikām bez traumas ar beigtu ronīti, uz kuru Anna nevarēja skatīties, bet arī nespēja novērst acis. Un, kā par mierinājumu nāca arī 16 balti gulbji jūrā, kas bija zināms pārsteigums [nez kā pārsteigums var būt zināms, bet mēs jau nepiesienamies vārdiem].
Pulksten 19 mēs nonācām Engurē – mūsu pirmajā pārnakšņošanas pilsētā. Kā izrādījās – ļoti garā pilsētā, kur beigās tomēr (pēc ceļa jautāšanas vāciešiem un ne-vietējam čalītim no Ragaciema) atradām Kapteiņa ielu 10, kur mūs sagaidīja saimniece Ilze un riktīgi pārēdināja. Tur mēs arī iepazināmies ar 5 mēnešus veco sunīti Maksi, kura sugu vairs neatceramies, bet kuram ļoti iepatikās Sofija.
Secinājumi: iet ar basām kājām 30km gar jūru nav prātīgi. Vakars līdz ar to izvērtās negaidīti sāpīgs (turklāt mums vēl nebija ne jausmas, kas nāks rīt), bet līdz mazajam molam tikām un atpakaļ arīdzan.
Gaidām rītdienu.
AMS
 |
|
|
