| lost in myself |
[Sep. 20th, 2013|03:46 pm] |
šis man prātā vēl no sestdienas, beidzot tiku līdz pierakstīšanai.
visnotaļ savas dzīves vērošana no malas liek secināt, ka esmu absolūtākais hameleons. varbūt jā - es uzspiežu visiem kkādas savas filmas, grāmatas, idejas, pārliecības un blā blā blā, bet tajā pašā laikā es pamanīju, ka katrā kompānijā - es pieteloju kripatiņu tās sajūtas un emociju, kas ir citiem. ar komunikabliem un atvērtiem cilvēkiem esmu komunikabla un sort of atvērta. ar pieaugušiem, reāliem cilvēkiem - kinda esmu pieaugusi un know it all. ar jautriem, nenopietniem - attiecīgi esmu crazy marry sofija. varu būt all sad un depressed, all about boys, all about school, all about movies..
gan jau [cerams], ka ir cilvēki ar kuriem esmu es pati - tikai diemžēl vairs nezinu, kura no visām sofijām esmu. kkā īstā sofija ir kkur aizgājusi, un es neteiktu, ka man viņas pietrūkst, jo my life is sort of awesome, bet viss šis personīgā viedokļa un rakstura trūkums - padara mani ļoti neizlēmīgu un pašnepārliecinātu. every time i have to make a decision - i turn to confront myself about it, and there's no opinion to fall back on, which [pardon my french] really sucks!
sometimes it's almost like i don't exist. [especially when i'm alone] |
|
|