| ko es vakar gribēju, bet nezimāmu iemeslu dēļ neierakstīju.. |
[Sep. 4th, 2010|04:20 pm] |
| [ | Current Mood |
| | nogurums un sārti vaigi | ] |
| [ | Current Music |
| | the secret life of bees [ab] | ] |
rīdzinieki, kas vakar no rīta un ap pusdienlaiku ir bijuši ārā, noteikti atceras, cik draņķīgs bija laiks [kgan šādi izsakoties par vakardienu, atcerējos sava kursabiedra vārdus, kurš man aizrādīja, ka lietoju vārdu savienojumu 'izkārnījumi smaržo' nevis 'sūdi smird' - vārdsakot laiks bija neizturami briesmīgs]. manā gadījumā laiks bija sakāpināti nepatīkams, jo man neatradās mājās gumijnieki [mamma tajos aizbrauca sēņot], neatradās arī jebkādi citi apavi, kuri nelaistu iekšā ūdeni. turklāt lietusjaka iepriekšējā reizē arī mani pievīla.. bet pats sliktākais bija tas, ka manā īpašumā nebija arī neviena lietussarga. tāpēc - es vakar staigāju apkārt ar savu 5.kl. lietussargu ar delfīniem, kas knapi diametrā apsedza man plecus - rezultātā piedurknes man izlija caur un caur [jāuzmanās, ka tik rokām tagad nebūs iesnas]. un tādā, lūk, foršā dienā, kad, šķērsojot ielu, neiekāpt peļķē līdz potītēm nav iespējams, jo peļķes ir 2 m platas - un tā ir tikai tava izvēle - vai tu tur ielec, vai iekāp.. kgan nekādas starpības nav, jo mašīnas tevi vnlg ir nolējušas no galvas līdz kājām reizes 2 vismaz.. tādā dienā piedzīvoju mazu brīnumu:
biju jau tā nosalusi, ka izdomāju, ka ieiešu kafejnīcā dzert tēju, jo līdz copy-pro vairs nebija spēka aiziet. iegriezos, tradicionāli, 'vecrīgā'. un tieši pirms manis kāda kundzīte ieved iekšā tādu samērā nobružātu vīrieti un sāk pie letes prasīt, ko šis gribēs. viņš ir samulsis un klusē, es īst nevarēju izlasīt, kas viņam bija uz tā kartona gabala rakstīts, kas viņam kaklā iekarināts. bet lai nu kā - šis tik pamāj ar galvu, bet tā ļoti kautrīgi, par zupiņu un salātiem, un tēju, un pankūkām.. un man liekas, ka pamātu arī par visu citu, ja viņam piedāvātu. un šī te kundzīte - stipri pār' 50 - viņam visu nopērk un nosēdina pie galdiņa ēst. a pati atgriežas pie savas kafijas lasīt grāmatu. un man palika reizē ļoti labi un slikti ap sirdi: labi tāpēc, ka ir vēl starp mums labi cilvēki, kas nebaidās palīdzēt vienam cilvēkam, pat ja neglābs visu pasauli; slikti - tāpēc, ka es jutos tik nelaimīga, slapja un nosalusi, ka aizmirsu, ka man vismaz ir mājas, kur atgriezties, kur silta tēja un sausas brēbes.. un nevienā brīdī tādā lietū nepadomāju par cilvēkiem, kam tanī lietū jādzīvo..
bet tad man blakus apsēdās divas meitenes - latviete un lietuviete, kas runāja angliski, un es vnk nevarēju nenoklausīties - bet nū tā latviete bija tīk neizturami zinoša un krievus nicinoša, ka man nācās pārsēsties pie cita galdiņa un iebāzt ausīs banānus [ka saka mana omīte - domājot pleijeri]
the end. |
|
|