| Hikers' Diary. Day Three. |
[Aug. 7th, 2009|11:59 pm] |
Pamodāmies ap kādiem desmitiem, lai gan karsti palika jau krietni vien agrāk. Nospriedām, ka varam atļauties aplūkot vēl kādu kartē atzīmētu objektu – Balto kāpu. Vispār jau baigi skaisti un forši. Arī populāri laikam jau, jo kāpnītes šur tur bija pamatīgi noārdītas. Tur arī iepazināmies ar mūsdienu jaunās paaudzes pārstāvi Kārli, kurš pat stipri vien aizelsies ir spējīgs parunāt ātrāk un vairāk nekā mēs vienkārši ejot.
Pēc atgriešanās kempingā un telts novākšanas sākās mūsu ilgais ceļš kāpās. Bijām diezgan pārliecinātas par kilometrāžu, kas šodien jāveic un kādā ātrumā to varētu izdarīt, tomēr Melnsilupe mūs pārsteidza negaidot. Gan ar savu tuvumu, gan dziļumu. Nācās pat pārliecināties pie blakus guļošajiem cilvēkiem, ka tā ir tā. Pašā Melnsilā nespējām saskatīt kartē iezīmēto bāku un Madara nolēma rakstīt kārtējo sūdzību.
Nākamā upe bija Aizklāņupe, kuru Madara, gluži kā zinādama tās nozīmību, nofotografēja. Šī bija pārāk plata, lai pārkāptu pāri, tāpēc radās: „Are we going to swim?” „No, we’re going to jump.” Un Madara leca. Pēc tam gan pāris kilometrus slapja staigāja, bet vismaz uz priekšu gāja. Savukārt Anna visa ceļa garumā kā parakstu atstāja savus mūžīgi jaunos plāksterus. Vismaz mums radās cerība, ka atradīsim ceļu atpakaļ.
Šīs dienas mistika saistījās ar jau minētajiem laiku, ātrumu un attālumu, jo nekas nenotika tā kā iepriekšējās dienās. Varbūt tur pie vainas bija neeksistējošie kilometru stabiņi, varbūt – mūžīgā ēna. Tomēr, kamēr Madarai un Sofijai šī mistika izvērtās pozitīvi, Anna vienā brīdī bija „gatava iemest somu jūrā un iet slīcināties”.
Pamanot miljons sīkās un, protams, ka kartē neiezīmētās, bez-nosaukuma upes, radās zināma cerība, ka tālumā vīdošā Kolka vairs nav tālu. Un vairāk vai mazāk tā arī bija. Līdz kurai kādus 5 km biedējām nabaga gārni. Apjautājāmies vietējām tantēm par iespējām tikt iekšā pilsētā, atradām moliņu un pēc vienas sīkas nomaldīšanās arī tikām līdz veikalam. Izejot cauri kārtējai garajai piejūras pilsētai bez šķietamiem ielu nosaukumiem, kura bija kārtējā mistika šodien, nonācām arī līdz kempingam.
Nometoties paredzētajā vietā Sofija iesmējās, ka mums tieši pretī ir „braļukas, kuriem tieši tāda pati telts”, un pēc īsa izpētes brīža izrādījās, ka tie tiešām arī ir ‘braļukas-lietuviškas’, kuri šī pārgājiena laikā bija nemitīgi mums priekšā, lai arī kur mēs dotos.
Šoreiz vakara pelde izpalika un tā vietā mēs ķērāmies pie uguns kuršanas un desu cepšanas. Vietējais suns vārdā Ričs laikam bija nospriedis, ka mēs varētu būt labs ķēriens uz desu izdalīšanu tāpēc no šī personāža mēs netikām vaļā līdz nebijām atbrīvojušās arī no visām cepamdesiņām. (Un Anna atkal tika pie īpašā – runājošā cīsiņa.)Vakars visā visumā bija interesants. Spēlējām to spēli, ko pēdējo reizi cēlām gaismā pirmās dienas sākumā, kurinājām ugunskuru un dzērām Annas dāvanu. Kā vēlāk izrādījās, Annai viss (nu, tikai tas, ka Sofija un Madara viņai aizrādīja visu ko par uguni) besīja.
Ugunskurs bija vienkārši neremdējams un turpināja kurties līdz četriem rītā, kad visi pārējie jau bija aizgājuši gulēt. Madara ar Sofiju beigās vēl taisīja rīta izklaides ar degošām pagalēm, kamēr Anna teltī spīdinājās.
Secinājumi: iet gar jūras krastu ar apaviem un pa vējainu ēnu ir labākais iespējamais variants, kāds līdz šim ir bijis.
Rītdien būs Kolkas rags.
AMS
 |
|
|