| 10:36a |
par pacienta tiesībām uz informāciju
pirms operācijas iztaujāju Roberto - kas būs, kā būs ? - ak, varēsi staigāt tūlīt pēc, nakts slimnīcā drošībai, ja sāpēs, būs pretsāpju līdzekļi
kad turpināju uzdot jautājumus - tikai pasmējās un teica - tici man, tas ir daudz vieglāk kā domā, tas nav nekas īpašs
Rezultātā 18 stundas biju pie sistēmas bez iespējas pamest gultu - un tas tā bija plānots, bet es netiku iepriekš informēta
Gan jāsaka: domāju, ka Roberto vairāk atbild par pašu operāciju, bet anesteziologs un terapeits - par pēcoperācijas fīčām
Lai nu kā: 7os vakarā atjēdzos, ka esmu piesieta pie gultas, uz visu nakti, ārsti prom, runāt nav ar ko, jo māsiņas tikai pilda protokolu
tā bezspēcības un bezkontroles sajūta - ik pa brīdim kāds pieskrienm un kauko ielaiž sistēmā, es saprotu, viņi nevar ar katru slimnieku tagad konsultēties, bet nu
- vai mani nevarēja iepazīstināt ar pēcoperācijas gaitu un lietotajiem medikamnetiem - varbūt man ir principiāla nostāja pret morfiju un vēlme izjust sāpes ?
uz nakti man palika tikai morfija mašīna,
man prātā bija 100 varianti: 1) portatīva sistēma + kruķi, 2) morfija šprices, 3) uz brīdi atāķēties un tad atkal pieslēgties
bet tie bija tikai mani varianti - jo realitātē es varēju tikai norauties no sistēmas, ko tomēr neizdarīju
Labi, sāksim ar plusiem un positive thinking: tā nav nekāda apendicīta operācija, bet samērā jauna tehnika, ko vispār taisa tikai daži ārsti un dažās valstīs, ir daudzi sarežģījumi iespējami un arī slikti rezultāti - loģiski, ka ārsta galvā ir cits funktieris - kā lai dabū labu rezultātu un mani dzīvu un veselu prom
kā vēlāk palasīju: morfijs ir zelta standards visiem cietējiem un infusion pump ir ļoti laba opcija, jo dod morfiju tādās dozās un tādā veidā, ko prakstiski neiespējami panākt ar injekcijām, tam es ticu, jo man vēl tagad ausī skan: pakpakpak - monotona morfija pilēšana, un kāja modās bet nesāpē
un viss bija labi: rezultāts būšot labs, es varēšot skriet un iet santiago de compostelu,,, man nebija sāpju praktiski nemaz (kas ir gandrīz vai neiespējami pec šādaam operaacijām), man nebija pampuma, man nebija sliktas dūšas un vemšanas (kas esot normāla pēcoperācijas naktī), vispār es varētu priecīgi taisīt otru kāju kaut rīt - ja vien man būtu portatīvā sistēma kaut uz nakti
jo mana problēma bija šausmīgi smieklīga: nespēja pilnvērtīgi čurāt "pīlē", respektīvi "zem sevis" - bet kurš to spētu šādos apstākļos ? kājas man ir augšā, pie tam vien tādā kā nolēmēta un notirpusi, rokā sistēnma, ja roku saliecu, sistēma bļauj, vadiņi tinās apkārt, durvis palātai vaļā, koridorī rosība vsu nakti,, un es kā jogs žonglēdma uz 1 rokas mēģinu pabāzt sev apakšā plastmasas bļodu un tad atslābt, bet nu neizdodas
2os naktī es sev izgudroju cistītu - ko raksturo mokoša vajadzība urinēt un tikpat mokoša nespēja veikt šo funckiju
man iedeva antibiotikas
nu tas bija stulbi, bet es laikam nebiju pie pilna prāta,
pie tam, es biju gatava kliegt: man nevajg morfiju, man vajag iet uz tualeti, atslēdziet, bet, kā jau teicu, manas cilvēktiesības te vienkārši nepastāvēja
ārsts tā teica un viss
no 9 līdz 9 - 12 stundas, 720 minūtes, 1% - 7,2 minūtes, tā es skaitīju
2 reiz iemigu uz 1-2 stundām
un 7:10 morfija pumpis teica stop, mani atslēdza un ieteica vēl palikt gultā, bet es jau bultas ātrumā biju aizšāvusies uz WC
tas bija ļoti laimīgs rīts, dzēru ūdeni, kliboju uz tualeti turp šurp, atnāca Roberto pārsiet kāju un viltīgi smaidot teica: kā nakts ? vai izdevās pagulēt ?
nu un es sapratu, ka viņš ļoti labi zināja, ka nakts būs grūta, tikai nebija uzskatījis par vajdzīgu mani informēt
drusku pažēlojos, ka nevaru paiet
the night was the worst, but you survived viņš teica
un es ar daudz nestrīdējos, jo viņš attina kāju, kas izskatījās nu padrausmīgi - asinīs un īkšķis leņķī
un blakus palātā kāds kliedza: voglio morore ! voglio morire ! (gribu mirt)
šai brīdī stāstīt par savu čurāšanas problēmu un žēloties par nakti bez tualetes šķita neētiski
un diena pagāja laimīgi vāļājoties uz zofas, ēdot un dzerot un ar katru šūnu saprotot, ka laimei vispār vajag tik maz - vai arī tik daudz - brīvību un veselību |
| 11:35a |
Palasījos par cibinju probzam ar ārstiem un aploksnēm
Itālijā sistēma ir tāda: 1) publiskā - par velti (ar nelielu pacienta iemaksu), 2) privātā - ar pilnu maksu
Publiskā - ir rindas, dažkārt garas, vairāku mēnešu garumā, nav iespējas izvēlēties dakteri un datumu
Privāti - ir izvēles iespējas
Mans kirurgs uzreiz pateica, ka minimāli invazīvo viņš taisa tikai privāti, open surgey iespējama arī publiskā sistemā, ar 4-6 mēnešu rindu
Pakonsultējos citur, citi ārsti taisa tikai atklāto - tā kā man nekādas dižas izvēles nebija
un tad es saņēmu papīrīti, ārsta honorārs 3500, anestesiologs 856 utt, palāta 120 euro, aprūpe palātā 130 euro utt
cik jautāju itāļiem, tad publiskā sistēmā aploksnes nefigurējot - jo tie, kam ir nauda, iet uz privāto |