Jau kaut kad iepriekš rakstīju, ka man bērnībā bija zināmā mērā fobisks jautājums, kas notiks, ja beigsies notis. Notis tādā izpratnē, kad visas variācijas būs jau izsmeltas un nekā jauna radīšanai vairs nepaliks. Filma
"It might get loud" (http://vimeo.com/20887578) beidzot sniedza atbildi uz šo jautājumu. Atbilde acīm redzama- nekad tāds mirklis nepienāks, kamēr būs cilvēki, kas mēģinās ko jaunu un radīs ko savu.
Paldies, openculture.com

Dažas domas:
1.Ik reiz kad kāds izsmejoši jautās kas tad ir tāds kas sociālajās zinātnēs (piem. politikā) būtu jāiemācās vai ir tik īpašs, pārtraucot jāatbild: Pardon, misjē/madmosel, lūdzu, uzkāpiet uz galda, piesaistiet sev pēc iespējas vairāk uzmanību, teiksim ar kādu tostu. Tad sāciet mežonīgi masturbēt, vai nokārtot savas dabīgās vajadzības, ar platu smaidu izpildot tās valsts himnu vai kādu apkārtējai sabiedrībai ļoti svētu dziesmu. Tad mēģiniet publikai ieskaidrot, ka eksaktos terminos runājot, viss ir dabīgi un ka sociālās zinātnes jūs neskar.
Apkārtējo šoks būs ekvivalents tam, ko manas smadzenes izjūt izdzirdot jūsu jautājumu.
2. Jāiemācās attīrīt ūdens elektrības zuduma gadījumos.
3. Eksaktās zinātnes- universs, sociālās- zeme. Metaforiski.
4. Pēdējā laikā atduros bieži pret kaut kādiem antisemītiem, kuri kā izrādās ir mani, draugi un paziņas.
5. Mazāk dzirdu ko cilvēki stāsta apkārt, vairāk redzu kas notiek pasaulē un visumā. Plašuma jautājumā īpaši tās lietas neatšķiras.
6. Psiholoģiskās slimības nav slimības. Tās ir traumētas psihes- kļūmes programmatūrā.
7. Mēs visi esam taisīti no zvaigžņu atomiem un to daļām. Kauns ka biju palaidis šito garām vidusskolā. Fundamentāli, tas nozīmē, ka mēs atrodamies visumā un visums atrodas mūsos.

Pēdējā laikā mani satrauc tas cik neveikli man sanāk pirmais teikums. Cik tas ir samocīts! Kā pār-glaudīts kaķis līdz bezjēgai un izvazāts pa klēpjiem tas mūk no paša saimnieka, jo grib būt brīvs un neatkarīgs. Viņam nav vajadzīgas ķemmes, siksniņas, paijas, glāsti un uzmanības. Tam teikuma kaķim vajag tikai nevēlēšanos izdarīt visu perfekti vai kaut kādā mērā paliekoši. Jā, tur tā rakstīšana arī apstājas. Pie izmisīgas vēlmes uzrakstīt kaut ko lakonisku, skaistu, domu un simbolu pārpilnu, tādu, kuru nebūtu kauns likt starp klasiķiem.
Un neapšaubāmi šī man mini-mega egomaniakālā vēlme ir tīri cilvēcīga. Visi taču dara kaut ko kas paliktu vai vismaz daļa vēlas, lai tas ko viņi dara paliktu un būtu kaut kam derīgs.
Es negribu izklausīties pēc snoba vai no to cilvēku daļas, kuri dižojas par to, ka viņus nekas vairs nepārsteidz. Nē, nē- es gribētu tikai iet vēl tālāk un teikt, ka: Man ļoti maz kas šķiet nozīmīgs. Es pat nezinu kā to, lai paskaidro. Nu ziniet, taču kā bērnībā bija ar Ziemassvētkiem- visi gaidīja, tas bija gandrīz centrālais notikums tulīt aiz dzimšanas dienām un vasaras. Visi bija sajūsmā un pozitīvi uzvilkti tikai par to, ka Ziemassvētki ir klāt, bet tagad šie ģimenes svētki- ar visai dziļo ideju- izraisa vien tādu- skeptiski noraidošu- mēēh. Un tā ir ar aizvien vairāk un vairāk lietām, kuras aizvien vairāk un vairāk tikai kaitina. Nu, piemēram, referendums, tagad nāks 16. marts, Oskara ceremonija, Latvijas Mūzikas Gadabalva, par starptautiskajām ziņām nemaz nerunāsim. UN pat hokejs! Oskara ceremonija bija garlaicīga, par Freda vadīto Gadabalvu vispār neizteikšos.(Tas esmu es vai tiešām šīs abas balvu ceremonijas absolūti sūkāja?) Es neesmu parasti no tiem, kas čīkst par to, ka viss ir slikti, bet kad tev apkārt skaita šito mantru, tad tomēr ir jāaizdomājas. Varbūt, vienkārši tās negācijas ir kā lipigs vīrusa bacilis, kuru jāaizskalo ar ko stiprāku draugu lokā?
Pagaidām vienīgais kas vēl nav- mēēh- kategorijā ir grāmatas. Lasu spiegu trilleri par 5 jukušiem ex-spiegiem "Trakie Suņi". Tieši tāda arī pasaule man izskatās pēc agresīvi, sadistiska ķertā, kam maza sapratne kas notiek un kurp dodas. Un ar mani, droši vien, ka nav labāk.

Kolektīvs ir vienojošais, kopīgais, pretējs- daļām, frakcijām, nodalījumiem.
Kopīgais ir kaut kas pazīstams, kaut kas tuvs- ieredzēts.
Aleksīte, man reiz teica, ka katru reizi, kad viņa esot gatavojusies kopā ar Līni, Sebri un Smiļģi viņa esot apzinājusies, ka kāpjot uz skatuves viņi visi mazliet mirst katru reizi uz skatuves un ja paveicas, tad arī atdzimst. Kaut ko paņem un kaut ko noliek, lai neaiztiktu, iespējams, vairs nekad. Un ja tā mazā miršana nenotiek, tad nav bijis vērts un tā nav māksla. Jo tā (māksla) pati par sevi ir koncentrējusies izgaišanā- izjūtās, kuras tikai tajā mirklī skrien pār ādu, kauliem vai kur nu kuram tās skudras tur aiziet.
Tagad saprotu, ko viņa ar to bija domājusi.
Nezinu kā bet tā visa dziedāšanas lieta padara šo dzīvi krietni vien paciešamu, pat baudāmu. Man ir grūti pat aprakstīt. Tas bija- vau- jā atvieglojoši. Balti.
Es jūtu, ka manas "baterijas" ir uzlādētās, kaut arī es izliku ārā tik daudz enerģijas, ka principā jutos diez gan nekāds līdz pat pirmajam alum. Jebkurā gadījumā radošais un piepildošais un ar paņemošais process- ir liela mīkla un mistērija. Un, manuprāt, vispatiesākais Magnum Mysterium (Lielais noslēpums) ir tas kā dažādas dvēseles balsis savijas vienotā ziņojumā, kas aicina līdzi, dalās katra indivīda pārdzīvojumos un skatījumos. Taču galvenokārt mīkla man ir par to kā kolektīvi var nomirt un atdzimt individuāli.

Šodien Torņakalna Draudzes namā dziedāju Vox Animae sastāvā. Es biju kaut kā skaista sastāvdaļa. Taču pats galvenais ir tas, ka dalīju ar viņiem visas veiksmes un neveiksmes vienādās daļās un par to esmu ļoti pateicīgs- šādas iespējas pēdējā laikā ir bijušas maz. Tas bija emocionāli iztukšojoši, taču garīgi piepildoši. Esmu noguris, bet patīkami noguris. Rēķinot, ka repertuāru sāku apgūt pirms nedēļas, tad jāsaka, ka bija labi.

1. Tomas Luis de Victoria - O Magnum Mysterium.
http://www.youtube.com/watch?v=85sROQYpHs4
Labi: Dziedāju. Ja vispār sāk ar to, ka muziķenē iedzina dziļi alerģisku nepatikas reakciju pret garīgajiem gabaliem latīņu valodā. tad jāsaka, ka tas jau ir episks sasniegums, ka spēju nodziedāt pieklājīgi un ieskatoties lapās tikai uz beigām. Slikti: Mani nevarēja dzirdēt.
2. Rheinberger - Abendlied
http://www.youtube.com/watch?v=9Fn0wQwsKmE
Labi: Zinu no galvas. Šķiet, ka nekļūdījos, šķiet ka izjutu šo skaņdarbu.
Slikti: Nezinu vai bļāvu vai biju par klusu. Varētu vēlēties dziļāku balss skanējumu- kā saka caur diafragmu- laikam tas attiecas visām dziesmām.
3. R.Dubra- Lūgšana.
http://www.youtube.com/watch?v=uicg97hp9kA
Labi: Spēju nodziedāt no lapas. Slikti: Emocionāli šis darbs aizķēra, zaudēju koncentrāciju un aizpeldēju kaut kur... tālu. Nācās ļoti piestrādāt, lai savāktos uz nākošo darbu.
4. Renāte Stivriņa - Deo Gratias
http://www.youtube.com/watch?v=Ogk1itTAUqA&feature=related
Labi: Nodziedāju visu darbu. Slikti: Nepaņēmu augstāko augšu.
5. Tas kurtais, taču tehniski gūtais darbs krievu val.
Labi: Nekļūdījos. Slikti: Jāiemācās vidusdaļa no galvas un jādzied labāk.
6. Elijah Rock
http://www.youtube.com/watch?v=bsUDTgnewQY
Labi: Nekur neieskrēju un neko nenokavēju laikam. Slikti: Es neesmu Tenors.
7. Amazing Grace
Labi: Bija jādzied tikai Dū-dū un ū un mmm laikam. Slikti: Iedziedāju tenora partiju 20 min. pirms koncerta.
8. Eric Whitacre - With a Lily in Your Hand
http://www.youtube.com/watch?v=UUwQbFlm1h4
Labi: Zinu no galvas. Nedziedāju šķībi- cerams. Slikti: Uz beigām sāka pietrūkt dukas- kaut kas ar kaklu, gribējās padzerties.
9. Kalējs Kala debesīs.
Labi: Ja kaut kas bija labs, tad tas ka nodziedāju augšas. Slikti: Nevietā paņemtas elpas izsit no ritma.
10. Kur Tu teci.
Labi: Ir tas, ka korabiedrs kļūdījās un es ne. Slikti: Tas, ka varu dziedāt labāk, bet to neparādīju.

NOTE TO MY SELF: JĀIZGUĻAS PIRMS KONCERTIEM KUROS PIEDALIES!

P.s. Kā var pietrūkt cilvēks, kuru esi saticis tikai vienu reizi, bet ir tādā sajūta, ka dali vienu pasaules daļu ar viņu? Lūk, tā gan ir liela mistērija patiesi.

Nezinu kam vairāk vajag vienam otru- man iespēju nomainīt vidi un attīrīties garīgi, vai korim tenoru. Otrajā variantā ir skaidras izvēles un alternatīvas, pirmajā gadījumā gan ne.
Un tur laikam slēpjas sofokliska traģēdija no dienas uz dienu, no cilvēka uz cilvēku. Un tāpat kā Ajants es izjūtu dziļu netaisnības sajūtu attiecībā uz pagātni un dziļu bezcerību attiecībā uz nākotni. Tik kaut kā spējis nogalināt sevī to Ajanta traģisko kaunu un nevērtības sajūtu pēc tā visa es kustu tālāk. Tas ir interesanti kā iepriekš izmantojot frāzi kā ironisku/sarkastisku joku, pēc kāda laika tas apgriežas apkārt un iecērt tev pliķi. Problēmas atzīšana ir ceļš uz izveseļošanos... Esiet sveicināti, bipolārie traucējumi!

Sēžu un domāju ko lai raksta un un atduros pret vienām un tām pašām dažām izvelēm, kuras iekļauj noželojamību, patosu, pārspīlējumu un zināmā mēra arī bezcerību. Bet tas laikam to negulēto stundu dēļ un no nespējas aizmigt. Protams, protams, varētu šeit pateikt, ka visiem bez izņēmuma ļoti vēlams būtu aiziet smagi padirst un ļoti padomāt ko saka un domā starpetniskajos jautājumos. Atsevišķiem indivīdiem vēlama būtu šī procesija arī ar asiņainu diareju. Taču tas būtu pārāk jēli. Un tāpēc, lai tās "izsmalcinātās" tualešu ainas paliek nu jau uz jūsu iztēles rēķina.
Tāpat es varētu pateikt, ka nu principā kādas tur sakars -20 grādiem ar arktiskām temperatūrām pie joda, zirga un septiņiem tatāriem, kas visi, laikam, ir izlēmuši izvarot apollo.lv redaktora un žurnālistu smadzenes. Nekāds cits veselajam saprātam pieņemams skaidrojums vienkārši nepastāv. Jo ja pastavētu, tad būtu jāatzīst vēl bēdīgāka atziņa... Ka lasu portālu, kurš balansē savu stulbumu uz garīgās atpalicības robežas un smagas galvas traumas. Ne viena ne otra iespēja nekomplimentā Latvijas sabiedrībai, ja jau kaut kas tāds tiek piedāvāts. Tāpēc lai nebūtu pārāk bēdīgi un drūmi, es tiešām svēti ticu tam, ka cilvēkiem šajā protālā ir uzbrukuši ļaundari. Vismaz raisa līdzjūtību nekā nožēlu.
Tāpat es arī neteikšu to kaut velētos lai ne tikai 4 nosaltu šajos mīnusos
bet krietni vien vairāk. Protams, tas ir ļauni un es pat neteikšu ka cilvēki nesapratīs šo loģiku drīzāk atteiksies saprast. KAs ir būtiska atšķirība. Jeb kurā gadījumā, ja Tu spēj nosalt vienīgajās pāris dienās kad ir īsta Ziema, tad droši vien Tu to esi pelnījis. To, ko demogrāfi sauc par Latvijas izmiršanu, es vēlētos nosaukt par Mātes dabas draudzīgu palīdzību nācijas cilvēcisko kvalitāšu celšanā. Tā šķiet ir vislielākā slimībām no vissām- VISAPTVEROŠ AKŪTS STULBUMS. Tāpēc nosaukums ir anamnēze, ja kāds nezin ko tas nozīmē, tad te ir pat varianti: http://www.tezaurs.lv/sv/?w=Anamn%C4%93ze
P.s. Vermillion Pt.2

Man nav ko teikt...
Par viņu man nav ko teikt un par visu pasauli man nav ko teikt, kad viņa smaida vai veras manī.
Man nav ko teikt arī par to, ka atvadījāmies stundu un 3 minūtes.
Neesmu pārliecināts pat vai vajag...
Varbūt vajadzētu vienkārši izdarīt kaut ko mazu un mīļu.

Sirds ir novalkāta tāpat kā sudraba galvaskauss pie ķēdītes, kas guļ kaut kur dziļi atvilknē, nemaz nerunājot par grezni mežģīņainām apakšveļām, nodedzināta tāpat kā smaržīgās sveces, ar kafijas aromātu, līdz pat pamatam, līdzi piemetot vēl visas citas smaržas, nomesta kā unikāli oriģinālie japāņu irbulīši pie netīrām dakšām nevērībā, noraidīta kā ozolkoka molberts, kurš ir palicis absolūti neskarts, bez pieskārieniem, novītusi kā desmitiem puķu, kas sagulst kaltētas uz palodzēm vai atkritumu konteineros, neatvērta kā dziļdomīgi bagātinoša grāmata ar nelielu, taču intriģējošu lapušu skaitu un personīgi intīmu ierakstu...
Taču vēl kaut kas ir, vēl kaut kas paliek- skaita laiku- sitot ritmu... Laikam, pateiktais iededzināts atmiņā paliek, atmiņā skaita. Par spīti iededzinājuma zīmogam- visu skaisto skaita. Un tāds arī atliek, par spīti visiem atlikumiem, ar pluss vai mīnuss zīmēm. Es prātoju- ar kādām super vai moment līmēm- draudzējas mans atlikums.

Pagaidām esmu ticis tik tālu...


Viņas supernovu pilnais smaids
Tāda priekšā zvaigznes pietumst
...............................
...............................

............................
............................
Viņas stāvā dzīvo vieglums-
Alpu kalnu spirgtais gaiss.