| |
[Dec. 12th, 2021|02:17 pm] |
|
Bija reiz tāds notikums vairāk kā desmit gadus atpakaļ. Strādāju es birojā pretī Grīziņkalnam un aiz stūra Vārnu ielā bija tāda sīka ēstuvīte. Ar vaskadrānām uz galdiem, Jēzus un Marijas bildēm pie sienām. Ēstuvē visi trauki bija savākti no dažādiem komplektiem, un ja četri cilvēki pasūtīja vienu un to pašu ēdienu, tad katrs to dabūja savādākā šķīvī ar atšķirīgiem galda piederumiem. Ēst es parasti gāju kopā ar kolēģi Arti. Ēstuvē darbojās divas jaukas kundzītes, viena tāda pļāpīga un ekstraverta bija pie kases, pieņēma pasūtījumus un pienesa ēdienus, bet otra tāda sīkāka un biklāka, bet arī jauka tantiņa ņēmās pa virtuvi. Bija arī vēl kasieres vīrs, kurš pildīja piegādes funkcijas. Ēdiens bija izcili garšīgs mājas ēdiens un lēts. Vietai bija brīnišķīga aura. Neatceros cik ilgi mēs to vietu apmeklējām, bet kādā jaukā dienā kasiere pazuda, un virtuves tantiņa, izstāstīja, ka viņa ir slimnīcā, un pati rāvās pa divām, izsita kases aparātā čeku un uzreiz skrēja uz virtuvi gatavot. Tas tā turpinājās kādu mēnesi. Tad mums darbā pieņēma jaunu kolēģi un mēs viņam teicām, ka parādīsim foršu ēstuvi. Aizejam uz turieni, pasūtam ēdienu, sēžam visi tukšā telpā, gaidām ēdienu. Te pēkšņi dzirdam, ka virtuvē iezvanās telefons, paceļ kasieres vīrs un sāk ļoti skaļi bļaut: "O, bļā, O, blā, O, bļā!", pavāre neizpratnē prasa, kas noticis un vīrs paziņo: "Рита умерла!". Nu neko, pavāre arī apraudājās, pēc brīža atnesa ēdienu un arī skumji mums paziņoja: "Puiši, Rita ir nomirusi!", tā nu mēs ēdam savu ēdienu, bet nu īpaši labi tas iekšā neiet, un tanī brīdī jaunais kolēģis jautā: "Jums te tā bieži notiek?" Pēc nedēļas ēstuvīte aizvērās pavisam. |
|
|