Es nezinu vai man ir nostaļģija pēc Padomju Savienības, bet man šīs ēras pārpurvotie meži liekas dīvaini.
Man patīk, ka ir vairāk ķērpju un citu čužiņu.
It kā ir visur, bet var arī vietām nebūt.
Tas visu saista un ietekmē, bet atstāj arī ļoti daudz vietas ilūzijām par brīvo gribu.
Tas ir kā viens organisms, bet tomēr ir šķetināms atsevišķos pavedienos, kas savstarpēji ir sveši.
Kas mani pārsteidza, ka tas tik viegli deva vietu abstrakcijai. Es gara acīm redzēju/vizualizēju konceptus, ko nekad neesmu manījis iemiesojoties. Nez vai iespējams uztvert abstrakcijas arī kā skaņu, krāsu, garšu?
Kas mani nepārsteidza, ka jau ir izveidojušies alternatīvie kulti. Piemēram, "myofascial release" cienītāji. Latviski būtu - saišu atlaidēji? Cilvēkiem vajag rituālus un taustāmas darbības, lai sajustu dieva nežēlīgo klātbūtni. Nu, ja vajag, tad vajag.
Mājās sēdēšanas laiks ir skābu kāpostu zupas laiks. Četras stundas var vārīt, tad divas ēst, tad otrā dienā paturpināt procesu. Šis ir ēdiens, kur neierasti daudz jādirn mājās.
Varbūt man nepatīk izolācija, jo baidos palikt kopā ar sevi? :)
Visi atceraties tās baumas, ko pirms pāris nedēļām izplatīja Rīgas Laiks? Par to, ka pasaules valdnieces sēnes vēl nav pamanījušas cilvēka, kā atsevišķas sugas parādīšanos, tapēc mēs netiekam iznīcināti.
Lūk jums sēne, kas dzīvo asinīs, nervu sistēmā, kaulos, muskuļos, dažādos orgānos. Sēne, ko neņem dažādi fungicīdi un šādi tādi dezinfekcijas līdzekļi. Tusē pa slimnīcām un vecu ļaužu mājām.
Apmēram puse no inficētajiem atstiepj kājas trīs mēnešu laikā.
Šādas sēnes ir vēl.
https://en.wikipedia.org/wiki/Candida_a
https://apicnyc.org/uploads/3/4/0/6/340
Bet es šodien kādus 3 darbiņus esmu novedis līdz 88% gatavībai un pāris pusratā. Nekas neatbilst maniem iekšējiem kvalitātes standartiem, kaut arī izdomāts viss ir līdz galam un nekādi dižie atklājumi nenāks klāt, ja būs vairāk laika.
Tapēc arī desmitos vakarā nemierīgi dīdos. Sajūta, ka nedēļa nav pabeigta.
Šajās grūtajās dienās man parādās dažādas vīrussaslimšanas pazīmes. Te acis nedaudz sāp, te lūpas piekarsušas un žūst, te sauss klepus, te locītavas iesāpas, vai acis miglojas.
Kas dīvaini - pazīmes nekad nav reizē un divas dienas pēc kārtas.
Aizgāju šodien uz baznīcu pie katoļiem.
Un labi, ka viņi mani pabaroja un attiecīgi iežužināja.
Jo citādi sāktu pukstēt. Ne viņi bībeli tā īsti studējuši, ne Joski Flāviju, Tacitu.
Pasaku valstībā dzīvo. Visi tādi mīlīgi.
Atpakaļceļā aizvedu vienu meiču uz mājām.
Vismaz mašīnā dabūju nedaudz garīgas sarunas par būtisko.
Vēl es sapratu, ka kristieši ir nedaudz līdzīgi programmētājiem.
Tas, kas skaļāks un nekaunīgāks, tas uztiepj savu taisnību citiem.
Tad nu mana loma ir pierauties un ieklausīties citos.
Tātad mistiskais ceļojums turpinās un es domāju pieslēgties kosmosa zināšanām, tas ir pačillot un paskatīties uz visu no malas. Neizmantojot psihodēliskos palīglīdzekļus, jo domāju, ka es to varu pats, bez tehnoloģijām. Pareizāk sakot, izmantojot tehnoloģijas, ko esmu attīstījis dejai un iedzimtās superspējas.
Kad nomierinos un sāku pievērsties iekšējai un ārējai pasaulei, tas drīz beidzās. Jo man jūtīgums nāk ar blakusefektiem. Ja es pievēršos tikai iekšējai pasaulei, tad man uzveļās fiziskās traumas (par to jau rakstīju), kas piepūties, kas sastiepts, nospiests, noberzts, utt. Un arī dvēseles traumas, trauksmes un raizes, utt. utjpr. Tas ir pirms es pievēršos ārējai pasaulei. Tā arī ir par stipru, tapēc saprotu, kapēc cilvēki meditācijai un lūgšanai meklē klusu vēsu vietu.
Man liekas, ka tā bagāža ir vecums; un es nezinu, kā to var darīt cilvēki, kam ir vairāk sāpju nekā man? Tādu tak ir daudz. Cik saprotu, jāiemācās to palaist garām pašplūsmā, bet pagaidām tas mani nomāc.
Pirmos piecus dzīves gadus bija pavisam savādāk, vienotība ar pasauli bija pilnīgi dabiska un varēja ieslēgt praktiski uzreiz. Arī ar virtuālo pasauli, kad lasīju grāmatas. Grāmatas nekad nav bijušas tik dzīvas, kā agrā bērnībā.
Tāpat es domāju par to, kā ir ikdienā. Tās visas sāpes un raizes, jau darbojas teju visu laiku. Tās neļauj iemigt un modina agrāk aukšā. Un pat ja tās nemana, tās jau darbojas; gan jau tās ēd nost daļu uzmanības un koncentrēšanās spēju, un tās nomāc imūnsistēmu. Vārdsakot, liekas, ka jārisina problēma. Paradoksāli. Jārisina nerisinot? Jāsavalda, palaižot vaļā?
Pagaidām domāju, ka jāpaskatās sejā un tad jau redzēs. Kaut gan nemaz negribas.
Tā apziņa, ka jāiet uz veikalu, jo šodien valstī sāksies koronaspanika, ja vēl nav sākusies.
Ja jauns cilvēks ar mirdzošām acīm skatās uz tevi un saka, ka antropoloģija ir zinātne, tur gribot negribot cinisms nedaudz nokrītas.
pirms gulētiešanas iemērcu zirņus un aplēju kafiju, lai piebriest un ievelkas.
Sekmīgiem politiķiem un augsta līmeņa menedžeriem piemīt spēja locīties pa vējam, pielāgoties un mainīties. Modificēt savu iekšējo vidi pēc vajadzības, modificēt uzvedību. Liela daļa šo cilvēku ir arī sociopātiskām īpašībām. Man interesē kā sociopātiem ir ar spēju iekšēji mainīties. Narcisiem ar to ir ļoti slikti. Es gribētu, lai Viesturs Reņģe vēl būtu starp mums un es varētu viņu patraucēt ar saviem stulbajiem jautājumiem.
Sūdzēšanās var būt uzmanības pievēršana kādai problēmai.
Sūdzēšanās var būt uzmanības pievēršana sev.
Sūdzēšanās var būt vēlme izdīkt kaut ko sev.
Kas tavuprāt ir sūdzēšanās?
Man jauns skatu punkts ir, ka sūdzēšanās ir ego signāls par nevēlēšanos mainīties. Identitātes krīze. Kad iekšējā pasaule nesapas ar ārējo. Tapēc bieži vien sūdzēšanos nekādi nevar izārstēt.
vai latviešu valodā ir terminoloģija un atšķirīgi jēdzieni, tuvi šiem vārdiem?
Visi tādi nopietni, tad es varu painformēt, ka taisos pievērsties misticismam. Reliģijai pagaidām nē: cik saprotu, tad sakarīgu dzīvu reliģiju katram jārada sev pašam, iekšā viss nepieciešamais ir. Citu reliģijas ar laiku pārakmeņojoties.
Uz imperatora dzimšanas dienas ballīti mani neuzaicināja. Nav jau par ko.
Man ir tikai viena mīļa japāņu tējkanniņa, ar greizu sietiņu. Nošmulēta, nodauzītu šņupi, jau parādījusies plaisa. Ja pavisam saplīsīs es kādu laiku nedzeršu tēju.
Vēl man ir viens (laikam) japāņu barībad irbulīts, ar ko kāda meitene savāca kopā matus. Esmu jau aizmirsis stāstu, bet irbulis tur gleznu.
Ja tagad Cibā parādītos vecais labais kreisais antistaļinistu homofobiskais bezdievju anarho-policists Džordžs Orvels.. vai viņš noslīgtu komentāros visas tās nepareizības dēļ? :)
Es negribētu viņu aizdzīt, jo lai nu ko, bet rakstīt viņš prata.
Nav slikti krāt citu domas un idejas. Man patīk krāt pašam savas, bet tā gaumes lieta. Neba nu tas, ko esmu izdomājis, ir labāks. Bet pats izdomāšanas process pabīda mani uz priekšu. Tāpat kā citu idejas noklausīt/izlasīt vēl neko daudz nedod. Vajag tās atskārst, pavirpināt, pielietot, pabakstīt un pielāgot saviem kontekstiem. Tad tās kļūst par tavām un atkal notiek izaugsme. Cerams.
Lasīšana ir instruments. Var mācīties no nelaiķiem, no svešzemniekiem, no tiem ar ko nevar labi parunāties. Labi rakstīt grāmatas, kur kāds ir veltījis daudz laika un enerģijas, iespējams ceļot kvalitāti. Un redaktors ir izgājis cauri un pavētījis. Bet labi ir arī tiešie stāsti un pieredzes ar konrētām detaļām. Jo abstrakcija ātri vien var aiziet maldos. Visu laiku jāpiesaista pie kā taustāmāka.
Rakstīšana ir instruments. Var paskatīties no malas, neizkrīt no atmiņas tik ātri. Pati domas noformulēšana rakstītā formā ļauj to pieslīpēt, tā no plūstoša drusku mākoņa kļūst stingrāka.
Un debates ir instruments. Izraušanās no spoguļburbuļa, iespējams burbuļa saplīšana, jaunu ideju un skatu punktu iegūšana, veco slīpēšana vai ārā izmešana.
Domāt ir forši.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)