Kad es kādu tēmu pastudēju, man parādās vēlme ar kādu aprunāties, uzdot jautājumus. Pie tam tie iesākumā ir muļķīgi jautājumi, uz kuriem pats varu atbildēt padomājot, vai palūkojoties literatūrā/internetā. Pie speciālistiem griezties man kauns, (lai gan daži čomi ar smīnu sejā man atbild), nespeciālisti nesaprot par ko ir runa.
Nez kas tas ir? Liekas, man domāšanai un pārliecībai vajag ārējo atgriezenisko saiti. Nošaut lejā to, kas neder, pacelt citus jaunus jautājumus, kur man ir baltie plankumi. Un gan jau sarunā esmu spiests noformulēt savas domas, pārveidot tās vārdos un tās kristalizējas.
Ir arī cilvēki uz šīs planētas, kas tā izmanto mani. Pazvana, es viņiem pasaku, ka to idejas nekam neder, ieberu galvā pāris citas idejas, uzdodu jaunus jautājumus un tad tie aiziet tālāk domāt.
Bet es nekaunos kaut ko nesaprast un būt muļķīgs. Esmu pieradis, un svarīgāk ir iemācīties, nevis cieņa un lepnība. Un paskatoties atpakaļ, ar laiku kļūstu gudrāks.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |