Tā kā pēdējā laikā vairāk nodarbojos tieši ar emocionāli fizisko mācīšanos - deju, un tamlīdzīgi - tad esmu pieradis, ka mācīties ir grūti, dažreiz izrāvieni, bet paiet ilgs laiks, lai kaut ko nostiprinātu. Jāatīsta ne tikai nervu sistēma, bet arī muskuļi, kas aizņem dienas un nedēļas, un saites, kas aizņem nedēļas un mēnešus. Par emocijām vispār pagaidām nav skaidrs.
Šī attieksme, šī cīņa pret grūtībām ar neparedzami tālu rezultātu man ir pārgājusi arī uz intelektuālām nodarbēm, kurām veltu tikai dažas stundas dienā. Un samērā nepamatoti. Saprāta konstruktus es iemācos no pirmās reizes, varbūt vajag 10x atkārtot, bet tāpat tas ir drīz.
Protams, jebkurā mācīšanās procesā būs gan apzinātā un kontrolētā, gan emocionālā, gan neapzinātā sastāvdaļa. Vienlaikus. Tomēr proporcijas ir citas. Un tapēc optimismu arī vajag kalibrēt katram uzdevumam savādāk.
---
Jautājums. Ja tu esi tik gudrs, tad kapēc tev ir tik zems FIDE reitings?
Tapēc, ka mana vājā vieta ir emocijas un ātrums. Es ātri pieļauju kļūdas, ātri tās laboju, kas ir ok programmēšanā, piemēram. Bet šahā manā līmenī vairs to tā nepiedod.
Tad nu sanāk atkal viss ir saistīts. Tā elektroķīmija un pa virsu peldošās apziņas putiņas, kas domā, ka valda pār pasauli.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |