es parasti regulēju ēdiena daudzumu un veidu balstoties uz iekšējām vēlmēm; līdz šim kalpojušas labi; ja kautkā kārojas - ēdu un man tas patīk. dažreiz emocijas vai slimība izsalkumu nomāc; tad kognitīvā puse uzbaksta, kautko ieknābāju, lai ķermenis turpina darboties.
bet pamanījis esmu gļukus. dažreiz ir mēneši, kad ēdu vienu un to pašu vai līdzīgu, un tad pēkšņi pārslēdzas - vairs nekārojas. tagad tā notiek ar biezpienu. jau pāris nedēļas to praktiski neēdu. stāv ledusskapī. but why?! un baklažānveidīgie vīst ledusskapī. kad nopirku - gribējās, bet līdz ēšanai nenonāk.
ņemot vērā, ka pēdējos mēnešos ikdienā iztērēju ļoti daudz ūdens, apzināti to dzeru pirms uznāk slāpes. agrāk to nedarīju. varēju iet kalnos bez ūdens un zināju stundas četras iepriekš, kad slāps. laicīgi atrastu strautiņu vai plānotu tā, ka ir ūdens. tagad tā nav. veidojas kautkāda paralēla slāpju sajūta, bet ne tik kvalitatīva. varbūt ir vairākas sistēmas, kas ziņo, ka vajag iedzert :) jo organismā ir dažādas sistēmas, kam vajag ūdeni. dažas ziņo laicīgāk, dažas vēlāki un ja tā laicīgākā kādu iemeslu dēļ ir nomākta, tad smadzenes pamana signālus no vājākām?
vai jūs zinat ko par slāpēm un izsalkumu? ir lasīti, veikti kādi pētījumi? kā rodas kāre pēc īpašām garšām? kā tas notiek grūtniecēm? kā tas mainās dzīves laikā? vai tas ir saistīts ar organisma vajadzībām vai dažos gadījumos ir tīri psiholoģiski, ka bauda vienreiz pastiprinās turpmākākās baudas kvalitāti un attiecīgi cilvēks iemācās mīlēt?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |