starp citām šīrīta muļķībām un otro krūzīti kakao, man tomēr velk uz kādu priedīti vai cipresīti kabinetā.
Paspēju izspēlēt skaistu partiju ar vietējo šaha čempionu Tī. Nav viņš nemaz tik neuzvarams. Rīgā spēlēju ar viņa līmeņa džekiem (kautkāda I sporta klase), bet viņš salīdzinot ir nežēlīgi ātrs. What the heck!? Es arī esmu nežēlīgi ātrs. Nu pēc visas šīs lielīšanās, jāatzīst, ka galotnē zaudēju. ;)
Rīta prieki beidzās, sākās rīta bēdas. Džambis atbrauca, bet novelkot pārplīsa āda.
Ātrāk par 25 jūdzēm stundā pa ielām braukt bail. Kad apradīšu ar riteni un cilvēkiem, kad pievilkšu skrūvītes un uzkačāšu muskuļus, tad pamēģināšu ātrāk. Lediņš ar savu resnuli un disku bremzēm runā kautko par kalnu, kur varot dabūt 60 km/h, ja paveicas ar zaļajām gaismām. OMG! Jaucies viņš jau ir pāris reizes.
Vispār katrs nākamais ričuks ir aizvien tuvāk tam, ko vēlos. Un aizvien ātrāks, kas attiecīgi prasa vairāk muskuļu, lai to riteņa spēku dabūtu laukā. Bet kačāties slinkums.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |