pirms mēneša māsa uzdāvināja kautkādu maģisku bumbu ar kuru jāiet vannā. hmm...
dzīvošanai kosmosā ir savas ēnas puses. nevar lāga aizmigt, tā vien gribas atkal celties.
beidzot mana dienasgrāmata izskatās pēc normālas dienasgrāmatas.
ko tagad darīt? iet gulēt?
>>> def something(x = []): ... x += ['foo'] ... return x ... >>> something() ['foo'] >>> something() ['foo', 'foo'] >>> something() ['foo', 'foo', 'foo'] >>> something([1]) [1, 'foo'] >>> something() ['foo', 'foo', 'foo', 'foo']
Teju aizmirsu padalīties ar šī mēneša superhītu!
"Во исполнение своего обещание повесил в дебрях всемирной паутины похабный, разгульный и не в меру буйный концерт одесской песни в исполнении ансамбля "Камертон" 1983 года разлива. 18-ый трек - те самые обещанные "Лимончики".
aizmiršana ir tas, kapēc cilvēks ir labāks par mašīnu, ka es jums saku!
ja es atminētu kaut pusi no tā, kas notika pagājšnedēļ, es varētu uzrakstīt īsu meksikāņu seriāla scenāriju, vai arī pamatoti sagruzīties pat to, ka tā vairs nekad nebūs.
bet tagad jauna diena, jaunas problēmas, jaunas iespējas un šeku reku, ārā spīd saule un jāiet brokastīs!!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |