sirdnA

Viss pagalam, es jau sen teicu, un taisnība man ir.

Vispirms es vairs nejaudāju ne vārda uzrakstīt bez drukas kļūdām, viss jāpārlasa pa 10 reizēm. Tad tekstos neuztveru ne pusi informācijas. Man teikto arī pa lielam laižu gar ausīm, lai gan pašam liekas, ka cītīgi klausos. Nē, es lasu un klausos cītīgi, tikai lielāko daļu no manu dilstošā uzmanības un intelekta resursa apēd Apvienotais tarakānu orķestris manā apziņā. Pamatā dzirdu tikai to.

Polārlapsa un sabrukums, ka es saku. Kad mani satiksiet, apžēlojieties par nesakarīgi vervelējošo vīreli, iedodiet viņam kādu maizīti (ar aknu pastēti, ja drīkst) pagrauzt, varbūt padzerties arī, ej nu sazini, kad es to darīju beidzamo reizi.

Mākslas, kultūras un tunča konservu eksperta piezīmes.

Klīstot internetos, uzdūros ziņai, ka iet gaisā seriāls par Neil Gaiman "American Gods" tēmu. Grāmata man visai iepatikās (izņemot, protams, vietu, kur amerikāņi mēģina runāt krieviski, bet tas ir neizbēgams pasaules ļaunums, esmu jau pie tā pieradis, kā ar laiku mēdz pierast pie cirvja pierē un dunča plaušās). Anyway, ar skubu metos skatīties uz pirmo sēriju.

Seriāls man pārstāja patikt kaut kur padsmitajā sekundē, kad indiāņi no meldriem vienu vikingu ar bultām par ezīti pataisīja. Kam tāds fufelis bija vajadzīgs? Komiski, protams, bet šī nevienā vietā nav komēdija. Xdesmitajā sekundē pa gaisu lidoja nocirsta roka ar zobinu. Ko tā roka izdarīja, skatieties paši, bet šis epohālais idiotisms manī nogalināja ticību labajam. Kādā veidā tā vispār ieguva šo trajektoriju...eh.

Seriāls liekas pārliekam iespaidojies no troņu spēlēm.

Galvenais varonis ir absolūti nekāds, pfe uz viņu. Trešdienas kungs ir kudi ņi šlo, varbūt viņa dēļ piecietīšu šo ņirgāšanos par tīri labu grāmatu.

Dzīvē gadās neveiksmīgi momenti. Piemēram, vakar izlaidu milzonīgu suni pagalmā uzgrauzt pērnās ozolzīles. Šis skraida apkārt, viss tāds pēc varoņdarba noilgojies, un liktenis piespēlē lielo vinnestu - pagalmā stāv kaķis. Hoho, sunis metas virsū upurim, bet upurim dzīvē ir citas intereses, viņam akurāt tagad ir jāvemstās. Nu, kā jau kaķi vemstās - visi muskuļi sapringuši, neaprakstāmas skaņas un izvalbītajās acīs pārmetums - vot, tieši tagad, ja?! Visu dienu varēja suni izlaist laukā, bet nē, vot, sagaida, kad es nevaru paskriet un tad uzrīda savu šakāli!

Suns tomēr saprot, ka ir izveidojusies ārkārtas situācija un pieklājīgi gaida, kamēr kaķītis pārstās rīstīties un spēs pildīt savus pienākumus. Un jau pēc dažām minūtēm viss ir tā, kā pieklājas - kaķītis brēkdams skraida ap mašīnu, viņam pakaļ dzenas suns.

Tādi smuki mākonīši aiz loga, un debestiņas tik zilas, un saulīte, ziniet, spīž kā tūkstots kilovatu spuldze! Taisni vai gribas sēdēt ērtā beņķī, kur grila dūmi nekož acīs un sacerēt kādu aizgrābtīgu dzejoli par sidraba strautiņiem, kuri tecēdami tek un ziedošais pavasars visriņķī, un cīrulis (šie tak ir klāt, ne? Ja nav, aizvietot ar jebko, kas nav vārna) vītero pilnā rīklītē. Un lai ar atskaņām, nevis kā tā mūsdienu dzeja, kura tiepīgi cenšas panākt efektu, kuru mums parasti sniedz beigta zirga skeleta ribās gaudojoša sniega vētra. Zirgu sauca Vasīlijs.

Bet nākotnē var raudzīties ar drošu skatu, jo mājās gaida makaroni jūrnieku gaumē (vienos vārtos ieliek visām Kaukāza, Vidusjūras, Ziemeļjūras, Dienvidjūras, un citu ģeogrāfisku objektu virtuvēm, kopā saliktām un pareizinātām ar Gordonu "Fuck You All!" Remziju.). Un kaķis. Neaizmirsīsim par neizsīkstošo urīna avotu. Kas var būt jaukāks par to.

Pa to laiku Vecpampāļos ir aizdomas par ledus bumbā paslēpušamies baciļiem: http://www.sciencemag.org/news/2017/04/food-microbes-abundant-enceladus

Ak, kaut kā pēkšņi atcerējos šito. Gadus 20 nebija redzēta.

https://www.youtube.com/watch?v=jEFTB6xwrpc&list=PL3RYZO9qYh_w3UXuZt76qw6ymVC3CzL7R

Runājot par ārzemēm, jūs esat sisīši.

Brīvdienas pavadīju eksotiskās zemēs automašīnā ar vasaras riepām, un nopietni pārdomāju, vai maz vērts atgriezties Tēvijā? Pilni tīkli ar "vāaai, sniegs, putenis, katastrofa, ledus laikmets, ahdies, ahdies, sniega kalni, apokalipse un armagedons!"

Jums vismaz kauns par sevi ir, šitādu brēku sataisīt dēļ tās puskrūzes sniega, kas te sabirusi pa kaktiem?

Kaut kāds tramīgs esmu kļuvis. Pagājušā gada martā elektriskās enerģijas provaideris drusku noskaņoja savu viedo skaitītāju rādījumus un piepeši es izrādījos iztērējis 1300 kilovatus mēnesī, just like that. Tagad biju uz dažām dienām atslēdzis visus man zināmos dzīvokļa devaisus un gribēju zināt, ko ta viedais būs sarēķinājis. A viedais Elektruma lapā izliekas par beigtu un aprīļa dati piepeši ir pārstājuši būt pieejami.

Klusi un pamatoti bīstos, ka tad, kad dati beidzot taps pieejami, izrādīsies, ka pāris nedēļās esmu nosvilinājis pusi no Pļaviņu HESa produkcijas.

Cik nu varam ticēt statistikai un norādītajai tautībai, bet tomēr patīkami.

Kopš 2017.gada janvāra 60,05% no Latvijas iedzīvotājiem ir latvieši.

Vairāk nekā 60%, dāmas, kungi un humanoīdi! Iemesls mazam šampanietim.

Iedvesmas avots:
http://www.pmlp.gov.lv/lv/sakums/statistika/iedzivotaju-registrs/

Vakar satiku savu Āgenskalna ezi. Tumsā to neredzēju, drīzāk sajutu lāstus un šņākšanu savā virzienā, un ielas malā izrādījās mazs, negants bumbulis, neapmierināts ar visādiem, kuri te vazājas.

Veģetārismam ir visādi paveidi, es varētu būt sanstītariānis. Tas ir, ēdu visu, izņemot tītaru. Ne tāpēc, ka žēl putniņa, bet tāpēc, ka tas ir fantastiski neglīts radījums, riebīgāks par jebkuru jūras izdzimteni (un Jūras Māte mēdz tādus piedzemdēt, ka lai diesnogrābstās). Kaut ko tik pretīgu negribas ēst, nelabi metas.

Klimats dod pirmo triecienu - uz ielas atstātā mašīnā ir karsti, smacīgi un baisi.

Pēterburgas metro bums.
http://www.telegraph.co.uk/news/2017/04/03/saintpetersburg-bombing-casualties-explosion-metro-train/

Hme, ar metro tagad jārēķinās kā ar lidostu - papildus dažas stundas ceļā. Ja nu kāds teroristu uzbrukums gadās, lai var pagūt laikā.

Jauna OS uz datora vienmēr saistīta ar zināmām galvassāpēm (Edge nevar norādīt download folder. Like, seriously?) tomēr man kopumā patīk, viss tāds jauns un neapskrambāts, un svaigs un vispār. Pārmaiņas ir baisas, tomēr patīkamas.

http://klab.lv/users/sirdna/723355.html

Pusotrs gads pagāja kā viena diena un raugi - trešās sezonas pirmā sērija ir gaisā!

Vī!

Saulīte un siltums, viss Āgenskalns izvēlies laukā pastaigāties, bērneļi mācās braukt ar skritulenēm un velosipēdiem, vecīši satupuši uz soliem un velk iekšā savu pēdējo pavasari.

Labticīgi pieņemu, ka kviektne par cirka lopiem ir tik pievilcīga, ka tā ir ļoti patīkama problēma, kuru var ļoti viegli atrisināt.

Uzliku desmito Windows. Uz telefona. Jautri.

Būtu man bikses, varētu iet pārgājienā.

Mēģināju mesties lielajā sportā un uzkačāt vismaz kaut ko no visa, kas man vēl palicis. Pamēģināju vēderpresi. Rezultāts, kā saka, šokēja nāciju.

Pagūglēju lietas un noskaidroju, ka vēderpresi kačāt man noteikti nevajag. Oh, well. Jānoslauka putekļi no hanteles un jākačā bicepss.

OK, nē, nu tā prese gan ir jākačā un noteikti, bet ļoti uzmanīgi un aiz stūra, tā, lai viņa to nepamana.