Aizkāpu uz kantori saņemt urnu ar pelniem. Urna ir pasmaga, manās atmiņās tik traki smaga nebija, lai gan pirmajai manas dzīves urnai izejmateriāla bija krietni vairāk. Saņemšana ir saviesīga, pārtraucu kādu pāri svarīgajās sarunās. Kundze laipni piedāvāja man apsēsties, es par to viņai iedevu paturēt urnu, lai novērtē, cik smaga. Kungs no sava kakta jokoja, ka laikam vēl silta, bet pataustīt bundžu atteicās, esot bail.

Konstatēju, ka esmu neprātīgi drosmīgs un līksmu prātu stiepu bundžu uz ofisu. Ne katru dienu saņemu tādu komplimentu!