Padomju laikos nekā nebija, bet visu varēja dabūt. Piemēram, mango sula. Kad tētuks pēc kārtējā plosta pamodās Jelgavas ātrajā palīdzībā ar sašūtu galvu (mēs tolaik pie Kuldīgas dzīvojām, mhm) un steidzīgi (imho, pa logu) emigrēja mājās, viņš tomēr tika iespundēts slimnīcā. Māmuļa, savukārt, nezkāpēc un es nestādos priekšā, no kurienes, sagādāja viņam mango sulu.

Kur viņa, ellē, to dabūja? Es tajos laikos biju divreiz mūžā redzējis banānu, kādi vēl mango mūsu nekurienē pa kreisi?. Kā arī, piezīmēšu, tā bija īsta sula, nevis tas ābolu un apelsīnu sulas atjauktenis, ko viņi mūsu dienās uzdod par mango sulu.