Retrospekcija.

Šķiet, ka pirmās aizdomas, ka egoisms nav pilnīgi aplama padarīšana, man radās kaut kad 20 gadu vecumā. Ārzemju tantes bija man uzdāvinājušas Casio kalkulatoru, latviski sakot, afigennais verķis. Jo sevišķi padomju laikos un pirmsinterneta ērā. Manta, vārdu sakot.

Vienā jaukā dienā mēs krāmējāmies no viena koju dzīvokļa uz citu, skraidījām no viena ēkas gala uz otru ar savu iedzīvi. Uz grīdas stāvēja mantu kaudze ar manu lepno kurkuļatoru virsū. Iedomājos, ka vajadzētu to iestūķēt kabatā, lai nestāv pie neaizslēgtām durvīm, ziniet. Un tūdaļ pat apkaunējos par šādu savu domu. Cik riebīgi, domāt, ka apkārt ir vieni vienīgi zagļi. Cik pretīgi ir drebēt par saviem krāmiem, fuj, egoists, skopulis, nūģis un stulbenis. Šo domu spārnots, es aizstiepu uz jauno mītni kaut ko citu un nolēmu kurkuļatoru nest nākamreiz, kad tam būs pienākusi kārta, nevis kaut kādā tur īpašā kārtībā, fuj!

Kad pēc pāris minūtēm atgriezos, kurkuļators bija laipnu, draudzīgu un garīgi pilnvērtīgu roku nozagts. Šai brīdī man radās Aizdomas, ka kaut kas manā domu gājienā nav bijis pareizi. Es vēl īsti nezinu, kas tieši, bet kaut kas nebija riktīgi!