Mana ņerkstēšana sāk apnikt man pašam, un tomēr...kas notiek? Kāpēc es nespēju sekot sarunām? Spriežam par to, kas jādara, es ar pūlēm izlobu savus uzdevumus un mērķus, un piefiksēju un papīra, boldā, drukātiem burtiem. Pēc piecām minūtēm, pavadītām "un tomēr", "man nupat ienāca prātā" un "eu, laba ideja!" es pēkšņi jau atrodos citā universā un citā laika joslā. Man visžēlīgi piedod, jo, vismaz teorētiski, man jābūt vēl pālī no vakardienas, bet tomēr, kas par lietu? Jau tā švakā sazobe ar realitāti pavisam aizslīd pa gaisu, bezzobaini zobrati un sadilušu siksnu ļerpatas lido izplatījumā, un es esmu te, un visa planēta ir tur, un pa vidu nav nekā, izņemot haosu.