Atminos tētuka stāstus par jaunīpsdienām, kad debesis bija zilākas un zāle zaļāka, izņemot vietas, kur grāvjos gāza ārā benzīnu, lai skaitītos izlietots, kā pēc plāna piedienas.

Piemēram, kā sendienās piegādāja ķieģeļus jaunceltnēm. Tām pašām, kuras tagad laikam saucas par staļina mājām un hruščovkām, ļoti iekārotām no nekustamo īpašumu spekulantiem, ibo celtas ar rūpību un mīlestību.

Tātad, zaļoksni jaunekļi, tētuks tai skaitā, salec kravas mašīnā un brauc uz fabrīķi. Fabrīķī jaunekļi piestūrē mašīnu pie ķieģeļu kaudzes un samet kaudzi mašīnā. Nevis sakrāmē glītā aerodinamiskā un seismiski drošā formā, bet tieši samet. Tad brauc uz būvlaukumu. Būvlaukumā neākstās ar mešanu, bet izber tās drumstalas zemē, blarkš.

Pēc visas ceremonijas apmēram puse ķieģeļu ir lupatās, protams, bet kuru tas krata? Tāda tā seno dienu virčapte bija...

Bet par ko es gribēju pastāstīt? Nujā, vakar pienāca paciņa no ASV, etsy bija nopirkts viens burvīgs māla pūcis, vārdā Osborns. Ir redzētas vairāk cietušas paciņas, bet nu šitā arī laikam bija pārvadāta tā, ka padomju ķieģeļi līdzjūtīgi noskatītos un teiktu, ka jamiem ir paveicies.

Tomēr viss beidzās labi, pūča drupačas tika salīmētas kopā un dzīve atkal ir skaista.