Mūžīga patiesība. Šito noteikti vēl Kains Ābelam stāstīja, tikai neviens nenofilmēja

Lūk. Ieklīdu rīga plazā (nu, PRISMA Mūkusalas ielā). Tur otrajā stāvā, kur visas ēstuves, ieviesies Southern Fried Chicken stendiņš.

Izrādās, ka šitais iestādījums mums te eksistē jau sen, tikai bāzējas Dominā, abet kurš uz to Dominu vispār iet, ko? Es ne. Nujā, bet nu tā laime nonākusi arī līdz Pārdaugavai.

Bet par ko ir stāsts? Nujā, kā mūs māca populārā kultūra, totālais pagrimtenis ir apokaliptiski resns baltais tēvainis ar trīslitrīgu kolas glāzi vienā ķetnā un ceptu vistas fragmentu spaini otrā. Pie SFC stendiņa akurāt stāv plakāts ar daiļu jumpravu, kura aizgrābti veras taisni tādā spainī, piebāztā ar mežonīgi gardiem vistas gabaliem, oujes! Saprotu, ka laime ir tuvu un tūlīt varēšu pagrimt, kā pieklājas.

Bet kas tev deva, ha.

Ģimenes iepakojuma spainis ir tikai plakātā. Stendā manu spīdošo acu, neveselīgās sēkšanas un tekošo siekalu pārbiedēts meitēns bēdīgi norāda, ka tikai tik mums te ir (kamōn, tur pat anorektiskajai plakāta jumpravai nesanāktu!), un Nekādu Spaiņu. Tikai bēdīga kartona kastīte, kuru loca viss SFC kolektīvs, jo meitēns no šausmām ir pazaudējis pēdīgās origami iemaņas.

Nē, nu, ēst jau var tos čikenus, tikai kur mans Spainis?