Stāsta, ka dzīvei esot jēga. Viens no jēgas variantiem bija misija, katram sava. Vienam visu mūžu jācep maizīte, citam jāatklāj Amērika, tāds liels un ietilpīgs liktenis.

Citam ir dota sīkāka misija, piemēram 2035.gada 3.aprīļa rītā jāuzkarina pankūka uz velosipēda stūres, kas pieķēdēts pie mana pieminekļa "No mūžam pateicīgās latvju tautas, omaigad, kāpēc tu mūs atstāji, wtf?!". Līdz tam var darīt, kas ienāk prātā, pēc tam arī principā brīvs.

Es pat nezinu, kam ir ērtāk, tiem ar tām lielajām misijām, vai tiem ar tām sīkajām. Bet nu viss notiek ar plānu, tas ir skaidrs.