Tuvojoties pasaules un visa eksistējošā galam (manai 40.dzimšanas dienai) prāts pievēršas mūžīgiem jautājumiem un fundamentālām patiesībām. Piemēram, pusmūža krīze.
Visi zina, ka tāda ir, sekas ir baisas un satriecošas, sabradātas cilvēku dzīves un postaža (interesants fakts - "visi zina" ir uz bullshit bingo lapas lauciņa #17).
Papētot sīkāk, sāk izrādīties, ka kaut jel kas, kas attāli pa gabalu varētu būt nosaukts par pusmūža krīzi, izpaužas labi, ja katram četrdesmitajam skaistā dzimuma pārstāvim. Fu.
Ko man tagad, bez krīzes palikt, vai?