Tikko tu, cilvēks, sāc kaut ko lietot, to pārstāj ražot. Tas ir tik bieži pierādījies, ka es drīz sākšu nēsāt folijas mici un sadedzināšu kredītkartes.

Jaunietis iecienīja vienu konkrētu aplejamo nūdeļu zupīti. Čuš. No desmitiem nūdeļzupīšu brendiem un šķirnēm šitā momentā paņem un iztvaiko no veikalu plauktiem.

Jogurts ar lācenēm bija gards. Čuš, piedāvā dajebko, kaut vai jogurtu ar tvaicētiem dadžiem un priežu saknēm, bet lācenes vairs nav, viss, nekur, ne par kādu naudu.

Viņās dienās nopirkām smukus zilus šķīvjus. Kad daži ieplīsa, izrādījās, ka tā bija pēdējā partija uz planētas, tādu vairs nav un nebūs.

Ar tapetēm vispār trakums. Nedod dies, pārrēķināsies un nopirksi par maz, viena rullīša pietrūkst. Atgriezies veikalā - viss, tādu vairs nav, beidzamās pārdotas, tādas vairs neražo, nekad, nemūžam, aizmirsti.

Maizes cepināšanai sākām lietot piena pulveri. Valmieras Piena imbecīlais iepakojums, tas ir atsevišķs stāsts. Bet nu vismaz bija. Un tagad atkal nav. Nekur, nevienā veikalā. OK, vēl ražo, bet tikai rūpnieciskos iepakojumos, pa 25 kg turzā, mazumtirdzniecībā nav pieejami. Tas, ka jamie uz maniem ēpastiem ar jautājumiem, kur mans piens palicis, neuzskata par vajadzīgu atbildēt, arī ir atsevišķs stāsts par to, kā ražotājs komunicē ar patērētāju.

Tagad stāsts ir par to, ka tikko tu, cilvēks, sāc patērēt kādu produktu, to tūdalīn pārstāj ražot un tirgot. Fu!