Pēdējā atvarinājuma diena (es jaunībā nesapratu, kā ir pareizi "atvarinājums" vai "atvaļinājums". It kā loģiski likās, ka, ja cilvēkam atņem varu, viņš vairs neko nedara).

Rīt arī ir brīvs, bet tas neskaitās.

Atvaļinājuma pasākumi:

a)slaistīšanās;
b)ne velna nedarīšana;
c)gurķošanās.

Paveikti ar panākumiem.

Vakar iedomājos pārbaudīt cilvēka iespēju robežas un devos garākā pastaigā. Nogāju 21 kilometru un nodomāju, ka ar to pietiks kādam laikam.

Nez, cik dzīvu otrā pasaules kara veterānu vēl ir palicis Latvijā? Jaunāki par 80 jau šie nevarētu būt, ne?

Viena no daudzajām lietām, kuras agrākā jaunībā mani dzina stāvus depresijā, bija diktan asprātīgie matemātikas uzdevumi. Nē, tie, kuros Ilzītei bija trīs vainadziņi un vienu noņēma Jānītis un cik tad jamai to vainagu palika, ar tiem es biju mierā. Bet tie, kuros satiekas divi draugi, viens izmet kaut kādu prātam neaptveramu sviestu (man dārzā ir tikpat gurķu, cik aizvakar bija dienu no gada sākuma!), uz ko otrs noreaģē tikpat sakarīgi (nē, es nezinu, cik tavam kaķim gadu!), tomēr, saņemot paskaidojumu (ziloņi iet uz ziemeļiem!), uzreiz noorientējas situācijā. Maitasgabals. Jo es ne velna nesapratu.

Aiz visiem košajiem aprakstiem es nespēju saskatīt matemātikas problēmu. Un jā, es mateni urbu samērā neslikti, uz olimpjādēm piebraukāju, lai, apaļus pieciniekus (mūsdienās tas ir 9 un 10, jūs, puņķutapas...) pelnīju. Bet šitie uzdevumi mani satrieca. Kā kaut kāds pintiķis var momentā, sarunas laikā, bez piepūles izpildīt tik šerpu aritmētiku, to es nespēju saprast, nē un cauri. Pieķēros problēmas aprakstam tik gauži, ka nespēju saskatīt pašu problēmu. Ak.

Nujā, kāpēc es to atcerējos? Kaut kā pēkšņi saskaitīju, ka pēc kāda pusotra mēneša man būs tikpat gadu, cik visiem kidiem kopā. Nu? Kurā gadā piedzima sētnieka vecmāmiņa?