Ko var ņemties? Es, lai vai cik maigas un smalkas dabas cilvēks, pie mammas/tēta sūdzēties par pāridarījumiem un traumām negāju. Ja nu akurāt asinis šķīda vai arī žņaugšanas pēdas uz kakla rēgojās, tad jamie mani pieķēra. Arī tad negribējās ielaisties ar viņiem pārrunās par tēmu, kurš tad to nostrādājis. Pieņemu, ka tas nemaz tik labi nebija, pārliecība, ka neko tie ķēmi tev nepalīdzēs, tikai pašu izlamās. Bet nu vismaz es viņus liku mierā, un tas jānovērtē.

Kāpēc man tagad uz vecuma galu jāņemas ar visādiem "viņš mani pagrūda! a viņa man smiltis acīs iemeta! a viņš to! a viņš šito!" tiesas procesiem? Ejiet ellē, sīkie, izdauziet viens otram purnus un salīgstiet mieru, nejauciet mani savās muļķībās.