Dzīve ir sarūgtinājumu pilna. Piemēram, kāpēc es neesmu izcils un visā pasaulē ievērojams supervaronis, a? Kopš bērna kājas gaidu, kad beidzot varēšu svaidīties ar ugunsbumbām, ar pirksta kustību celt pilis un uzvarēt pāris citplanētiešu rases. Bet nupat man sāk rasties sajūta, ka gaidu jau pietiekami ilgi un visas pieklājības normas jau sen pārsniegtas. Kur manas superspējas un sakautie citplanētieši? Ak tad nekur un nekad, ja?

Esmu sarūgtināts. Ļoti sarūgtināts. Nu, sēdu es tāds apvēlies tuklis ar siermaizi ķetnās...kā mani sapņi varēja noiet tik šķērsām?

No otras puses, varbūt kāds supermens gribētu būt par mani? Varbūt viņi sēd un ņerkst - kāpēc es neesmu noēdies tusnis? kur mana siermaize? kāpēc man jānēsā apstīvētas sintētiskas bikses, tās grauž! Nābadziņi, hehe..8)