Svētdienas rīts.

Reizēm smadzenes šai laikā piegādā man saldus sapnīšus. Bet reizēm atkal tās izrīkojas kā šorīt - spēlē man galvā dziesmiņu par Johanu Mušpapīru. Štrunts, ka es to patiesībā nemaz nezinu, vakar vakarā noskanēja pa teļļuku pāris frāzes un iekrita atmiņā. Tās tad arī kvieca manā galvā, stulbas un bezjēdzīgas.

Pēc reizes divtūkstošastotās man atlika divas izvēles - pārgrauzt sev vēnas vai celties augšā. Šoreiz es piecēlos.