Spogulis uz spoguļa un spoguļi spoguļos...kāda laime raudzīties jums acīs, es redzu tajās savu atspulgu...un visas acis kā spoguļi.

Bērnu acīs arī redzu savu atspulgu un, aktuvaimandieniņās, tas tik ļoti atšķiras no tā, ko es savā tumsībā iedomājos un nepavisam nav tāds, ko man patiktos redzēt, ja nu runājam par šo lietu.

Reiz, nu jau pirms gadiem daudziem, man palaimējās piedzīvot neparastu mirkli. Es skatījos savā spoguļattēlā, vēroju to labu brīdi, nesapratis, ka skatos pats uz sevi. Tobrīd pirmo un pagaidām vienīgo reizi man izdevās paskatīties uz sevi bez klapēm, kādas man labpaticis sakraut sev uz acīm. Pēc mirkļa es sevi atpazinu un seja spogulī fiksi vien kļuva tāda, kādu esmu pieradis redzēt - pazīstama, bez svešām iezīmēm, kas tajā nupat bija. Bet tas svešinieks, kas uz brīdi rēgojās man pretī, tas man nekādi neiet ārā no atmiņas. Savāds cilvēks bija...