sirdnA

Kaut kā tā, pavasaris kaut kur mētājas, kā stāsta.

Ciba eksistē, tas jauki.

"Nu, un kur te ir patiesība un mīlestība?" jautāja demiurgs Megaciklāns, skatīdamies uz sarūsējušu velosipēdu.

Pēc 200 miljoniem gadu vienīgā dzīvā būtne uz Zemes būs kontinentāla gļotsēne.

Profesors Matisons sēdēja pusdienu kārbā un pārdomāja savu atlikušo nākotni.

Sanitāri vēl nav noķēruši, ha.

http://thepr.ru/index.php?cert=sirdna219308

Pavasaris notiek. Man istabas logi ir uz austrumiem un ar visu biezo aizkaru rīta saule pēdējā laikā nekrietni spoži izgaismoja istabu, kurā daži no mums mēģina gulēt.

Bet aizloga kastaņa vakar saņēmās un izplaucēja pietiekami daudz lapu, tagad var laimīgi sust pustumsā.

Nez, no Ventspils vēl iet prāmji uz kaut kur tālāk prom no šejienes?

Pavasaris sākās jau pirms kādas nedēļas, gājputni atgriezās.

Tas ir, pa ziemu uz jumta un pagalmā saimniekoja vārnas līdz brīdim, kad atgriezās kaijas un pēc īsas, toties briesmīgas lamāšanās noskaidroja, ka nē, vārnām jāiet prom.

Kādam ir izdevies nodot taras pudeli vai bundžu tais taromātos?

Vārds "laulība" šķiet novecojis kopā ar citiem vecvārdiem.

Proponēju to aizstāt ar "diprass" (karass, kas sastāv no diviem cilvēkiem)

Valsts aizsargā un atbalsta diprasu - savienību starp menstruatoru un ejakulatoru.

Pa smuko, man liekas.

Pirms 15 gadiem, 2007. gada 9. janvārī Stīvs Džobss, viss vēl sveiks un vesels, prezentēja gaidās tvīkstošajai pasaulei aifonu.

Notikuma radītais posts vēl tiek izvērtēts.

Parēķināju, man vēl nieka 16 gadi un varēs beidzot nesacerēt sev prioritātes un spraust mērķus.

Savos darba gados neatminu, ka Ziemassvētku laiks būtu tas klusais, mierīgais un bezrūpīgais. Tieši otrādi, gada beigas ir skriešana, ķeršana un grābšana, un rukāšana melnu, ziniet, muti.

Biju piemirsis, cik man te smukas jūzerpikčas.

Devītā no neskaitāmajām vaimanām būs veltīta sestdienai, kura, manā pazemīgajā ieskatā, ir labākā iz nedēļas dienām. Plus vēl tā nešķīstā spelgoņa atkāpās, paldies Providencei.

Astotā no astoņām vaimanām ir veltīta uzvaras sajūtai, kad tu, cilvēks, kā tāds Rokijs esi uzdrāzies augšā pa kāpnēm un ne reizes nepaklupis, un vī, kvī, tu lēkā pa kāpņu laukumu, un klerki aiz durvīm gaida, kad tas āksts aizvāksies, lai var mierīgi iziet pa durvīm, un apsargs izliekas, ka neko neredz, jo it kā jau nekas, nu, lēkā sasvīdis teftelis, nu, it kā nav tāda administratīva pārkāpuma.

Karoč, esmu šai dzīves gadā pievaimanājis Cibu vairāk nekā pagājušajā un, kopš Kolumbs atklāja Kolumbāriju jeb Amēriku, īstiem vīriem vairs nav, kur lāgā spēkus likt, visi dižie darbi izdarīti, atliek pildīt Cibas serveri ar baitiem.

Also, piektdiena.

Septīto no astoņām vaimanām veltīsim gaismai tuneļa galā, kura var būt un var nebūt vilciens, un vai nav vienalga?

Anyway, pasūtināju kaut ko, definēsim to kā "verķi", internetā, ar piegādi uz Omniva pakomātu. Sekoju notikumiem ar koda palīdzību. Verķis kavējas, OK, tāda ir dzīve. Šorīt skatos, jamam ir statuss "Saņēmēja maiņa".

Kļūstu nedaudz tramīgs, man tomēr gribētos, lai saņēmējs nemainās. Manas aizdomas par visas pasaules nelietību nemazina tas, ka tas verķis nav pārāk lēts.

Sestā no astoņām vaimanām ir par ceļošanu. Kaut kā nesaprotu to īsteno baudu pasākumā. OK, es arī ceļojis esmu tik daudz, cik zaļš aiz naga. Bet arī aiznaga zaļums dod kaut kādu perspektīvu un skatu uz dzīvi, kurš, imho, ir veselīgāks par sākuma līmeni.

Bet.

Aukliņu mēs varam nomainīt, bet pie griestiem velkamais Sivēns ir viens un tas pats. Tā svaigā perspektīva un skats uz dzīvi noturas apmēram pusi dienas, pēc tam atgriežas vecā. Dodies, kur gribi, bet no sevis prom neaizdosies.

Cilvēki ir dažādi, un man apkārtējie mēdz būt vairāk vai mazāk aizrautīgi ceļotāji. Dažiem tas tiešām nāk par labu. Bet dažiem (un man to skaitā) tāda ceļošana liekas galīgi lieka.

OK, mudak, tu uzkāpi Vjetnamas afgāņu sopkā, apsveicu. Tagad tu esi mudaks, kurš uzkāpis Vjetnamas afgāņu sopkā. Bet atslēgas vārds ir mudaks, nevis sopka. Tev tā kāpšana neko nav nodarījusi, priekš kam bija kaut kur dzīties, izņemot to, ka kādas pāris nedēļas no tevis bija miers?

Lūk. Kamēr esmu tāds mudaks, sopka iztiks bez manis.

Piektā no astoņām vaimanām ir tā, cik gauži man ir apnikušas lietas. Aukstums un karstums, gaisma un tumsa, pirmdiena un piektdiena, darbi un nedarbi, viss ir viens, apnicis un bezjēdzīgs. Un cik gauži pietrūkst spējas/prasmes sūtīt visus dirst.

Ceturtā no astoņām vaimanām būs priecīga, jo lielais darbs jau pusē.

Acīs iekrita pastmarka no visai savādas teritorijas - Freie Stadt Danzig. Abet protams, es atcerējos, bija tāda Danciga, iesprausta Polijai acī. Vai arī norauta no Vācijas, jo karot ir brīv tikai uzvarētājiem. Kas arī bija praktiski visas manas zināšanas par Dancigas brīvpilsētas spožumu un postu.

Aha, un uz tās pastmarkas bija tāds smalks zīmogs uzsists, raugi, jautrajos divdesmitajos tai apkaimē plauka tāda inflācija, ka nenopriecāties, to es arī atminējos. Markas nomināls bija 10 000 markas, mhm, bet progress bija paņēmis savu un uzsistais zīmogs vēstīja "3 millionen". Bija arī markas ar 10 un 100 millioneniem virsū, pa smalko.

Un tā es paliku, prātodams par Dancigas miestiņu un vai man patiktu dzīvot pasaulē, kur ļaudis nepagūst pietiekami ātri laizīt markas, lai tās nepaceltos cenā par dažiem tūkstošiem, kamēr jamie uzdzer ūdeni.