jo retāk es esmu mājās, jo retāk te vēlos būt. te jūtos kā svešinieks starp savējiem. es jau reiz teicu - ir vietas, kur cilvēki mani pazīst nemaz nepazīstot un ir, kur mani nepazīst pazīstot.

šodien pirmo reizi divu nedēļu laikā man ir brīvs vakars, kad pēc darba neeju pa taisno gulēt. šovakar uzmetu savējam, esmu viena un esmu savās mājās pie neta. darbs, draugs, darbs, darbs, draugs, darbs, otrs darbs, savas mājas...

daudz dažādu notikumu ir bijis pēdējā laikā. daudz dažādi piedāvājumi, izpildījumi, jaunas iepazīšanās, vecas tikšanās - viss vienās ballītēs. visvairāk man patīk tas, ka es varu darīt ko gribu. lai gan mans pašreizējais puisis ir gatavs nosist jebkuru, kurš uz mani ne tā paskatīsies, es vienmēr pati par sevi varu patstāvēt un neviens man neuzliks robežas, ja es pati to nevēlēšos. nedaudz ar sevi lepojos, jo ne viens vien cilvēks man ir teicis, ka esmu viena no foršākajām bārmenēm pasaulē, bet reizēm ir tā ka ir nedaudz par daudz.

visvairāk man tracina cilvēki, kas nepārtraukti vārās [naļaujot izteikties otram], lamājās [neprot savaldīties] un stāsta pasakas, kaut zinu patiesību [jo citādi viņi domā, ka viņus nenovērtē]. un tā ir viena no manām sāpēm, jo ir daži tuvi cilvēki tādi. pat pārāk tuvi.