Asaras acīs jau no vakardienas. Par dzīvi un apstākļiem. Darba nav, naudas nav,...
Laist uz UK? Viņš pāris dienas atpakaļ izdomāja, ka laidīs jau šo sestdien [man saņēmās to pateikt un pajautāt tik šorīt], jo Latvijā viņam vairs neesot ko darīt. Šodien 4 no rīta viņš man piezvanīja un mēģināja pierunāt sev līdzi, norunājām gandrīz stundu pa telefonu un tad viņš man atbrauca pakaļ, aizbraucām pie viņa un nelaidām viens otru ārā no apskāvieniem. Mēs pa šo laiku esam viens otram ļoti pieķērušies. Pēdējais brauciens uz UK un atpakaļ pielika punktu viņa biznesam, jo pārāk daudz melno svītru pārvadājuma laikā - uz prāmja melnajā sarakstā, cilvēki piekāsa un viņš aizmiga Polijā pie stūres nakts vidū.
Bet man rīt darba pārrunas. Ja godīgi, apsvēru tādu domu - pēc Jāņiem laist uz UK [70%, ka jā], bet šonedēļ? Man vajag laiku. Gribas kautcik nostāties uz savām kājām, lai ir vismaz kaut kāds sākumkapitāls un visi mani nosūtītie CV dod cerības, vismaz uz kādu laiku. Nevaru iedomāties kā to pateikt ģimenei, ka laižu uz UK [neesmu vēl pati pārliecināta] - viņi takš Jāni nav pat redzējuši, arī viņš nevar iedomāties ko teiks mana ģimene par to visu. Man pat ceļam naudas nav, bet uzkraut visu uz viņa pleciem arī negribas. Nevaru iedomāties pat sākumu tur, jo garantijas, ka darbs būs, dzīvot varēs un nomaksāt parādus, nav. Vņsm, protams, lielākas izredzes, jo vidēji 2reiz mēnesī viņš brauca uz Lielbritāniju kā pārvadātājs un vēl pirms tam 7 mēnešus tur nodzīvoja, bet man tas būs kas jauns. Garantijas nav - arī viņam ne.Bet vViņš ir gatavs uz visu un grib mani sev blakus... Un es negribu viņu pazaudēt...