Kas tu gribētu būt, kad izaugsi?

šādu jautājumu man šodien uzdeva koļega [es viņu reizēm dēvēju par Rū]. pirmajā brīdī riktīgi smējos, bet pēc tam pamatīgi aizdomājos. īstenībā, es ik pa laikam par šo tēmu aizdomājos. un nākamnedēļ omei dzimšanas dienas. un arī šis [man liekas] būs viens no aktuālākajiem jautājumiem tajā vakarā, kad visa ģimene būs līdzās. un man riebjas šādi saieti, jo uz to brīdi, kā paradokss - man dzīvē neiet. visās jomās - darbs, skola [kas tā tāda?], attiecības [nevaru atrast baltu zirgu, nemaz nerunājot par pusi baltā zirgā], ģimene [mājās iet tad, kad vairs nav kur iet], finanses [nauda? naudai! ar naudu... mana dzīve?], veselība [ir rudens. un nakts vidus],...
tuvākā gada līdz divu gadu laikā neko neplānoju. neko! ir [lielas] vēlmes, bet nav iespēju [mazās kaut kādā mērā vēl varu arī apmierināt]. jāsakārto pašreizējā dzīve [esmu jau sākusi to darīt - mazas lietas ar lielu domu], lai nebūtu tā kā ir tagad [tuvāko divu gadu laikā nāksies labot tās kļūdas, ko esmu pieļāvusi iepriekšējos divos]. un pēc tam varētu sākt kaut ko plānot. vērst [lielos] sapņus par realitāti. kļūt reiz pieaugusi...
nudien nevaru saprast kur biju palikusi iepriekšējos divus gadus. zinu kur, bet nevaru saprast kāpēc. man taču bija viss, bet ar to bija krietni par maz. tagad man nav nekā un ir nedaudz par daudz. emocijas kāpj pāri manai skatuves [tad, kad no tās nokāpju] sejai. varbūt tā arī vajadzēja, vajag - tīri iedvesmai. lai sāktu ceļu no tā punkta, kur tas pazuda...