un tikko es neizturēju. pēdējā pusgada/gada terorisma laikā, kas man darās mājās, es iesitu brālim. nekas - dzīvoklis izārdīts - karalauks. bildes nepublicēšu [jo vienkārši nezinu, kur ir vads], bet mobilajā ir. un tikai tāpēc, ka minūtes 10 viņš nevarēja mātei durvis atvērt, prasot kas tur ir un kā jūs zināt manu vārdu [tasd jau nekas, ka mums durvīm ir actiņa].
asaras viņam [brilles vai deguns vai nekas ir lauzts, iespējams, lūpa pārsista], trīcēšana man. un viss pie kājas. varu dzīvot arī šajā bardakā, kaut jēgas jau nekam nav. riebums pret visu pasauli, negulētas naktis, veselības problēmas, nervi čupā - jā - tas viss man. bet brālis [2 gadi vecāks, bet uzvedas kā mazs bērns] tagad asarām acīs, jo viņam cita uztvere [nedaudz pārspīlēta - man šķiet]. viņš izmeta visas mantas no mātes skapjiem, izārdīja manu gultu, izmeta mnas mantas no vannasistabas, izbēra uz grīdas somiņas saturu un liekas laimīgs. bet es tikmēr savācu savas būtiskākās mantas un lieku tās mugursomā, lai varētu pazust jebkurā brīdī. mājās šonakt būšu vēlu vai nemaz. tāpat būs turpmākās dienas.