- Pastāsti man kādu pasaciņu...
- [..]

Ar to arī viss sākās. Es sāku slēpties... no pasaules un arī no cilvēkiem.
Un tagad mēs tikai turpinam dzīvot pasakās un iegrimstam tēlos. Mēs tikai turpinam spēlēt šo improvizēto izrādi. Aizmūkot, slēpjoties, pieglaužoties, smejoties...

Vīlos dziesmas "Saule.Pērkons.Daugava." izpildījumā šajos dziesmu svētkos. Vienmēr šī dziesma ir skanējusi ar īstu letiņu dvēseli - tā dziļi, ka uzsit emocijas uz augšu, bet ne šoreiz. Varbūt dzīvajā klausoties būtu citas emocijas. Arī tas gājiens, skatoties pa TV bija haotisks. Un parodija par dziesmu svētku dalībniekiem visas šīs dienas. Vienīgi tie tautastērpi, kas brīžiem parādījās un vakardienas orķestrs.

Tiesa - tie 2 pirmatskaņojumi un dažas tās dziesmas [kuras pat es esmu dziedājusi tajos laikos, kad kādus 3 mēnešus nodziedāju savā skolas korī] noslēguma koncertā Mežaparkā gan bija labie. Vienīgi žēl, ka lielāko daļu no citām dziesmām [un tos dziesmu vārdus] nemaz nezinu.
Uh un kā man patīk šitā dziesma [ar to šalkoņu par Vēja māti]. Es te pamazām klausoties sāku iekarst. Laikam tomēr vajadzēja šovakar laizt uz Mežaparku un skatīties/klausīties dzīvajā.
[šo ierakstu es jau rakstu kādu pusstundu].
Nu jā - tagad man sagribējās pie tautas. Sajust to latviešu dziedošo tautu sev apkārt.