Iebraucot ceturtdienas pēcpusdienā Alūksnes mobilo spēku bataljonā [es nezinu vai nosaukums ir pareizs], likās, ka draud nāvessods. Pirmajā vakarā jau gribējās braukt mājās, pēc otrās dienas domas bija tādas pašas. Cilvēkiem [respektīvi - pāris kaprālīši jebšu mūsu komandējošais sastāvs] neaiziet, ka jaunsargi no karavīriem atšķiras ļoti un, ka jaunsargiem - sieviešu dzimumā ir citas prasības. Kopumā mēs bijām kādi 60 - 65 JS un 6 no tām meitenes.
5:30 cēlāmies, tad brokastis, ierinda, braukšana uz Strautiņu poligonu ar + - 10kg ekipējumu uz muguras, 4 - 5 stundas visādu pārbaudījumu [fiziskais, tūrisms, ieroči, otrā dienā - lauku kaujas iemaņas, orientēšanās, pirmā palīdzība] tur un tad vēl pārgājiens-krosiņš kādus 5 kilometrus ar ekipējumu uz muguras līdz busam un daudz, daudz smadzeņu čakarēšanas gan ierindā, gan kazarmās. Vismaz 16 stundas darbībā gan vakar, gan aizvakar un nogurums arīdzan [tagadiņ visas maliņas sāp]. Brīvais laiks bija - ja vien nebija kaut kas jātīra, jāskrien uz ierindu, jāklausa pavēlēm, kuras dažkārt bija pat 2 dažādas vienā minūtē,... [secinājumi - brīvā laika nebija]. Sviests riktīgs un pamatīgs.
Šodien tas viss likās smieklīgi. Varētu pat atkārtot, ja vien nesāpētu visas maliņas, ja vien uz mums nebļautu kā uz ieslodzītajiem, ja vien būtu normāla organizētība un mēs darbotos pēc plāna,... Daudz dažādu darbību plānā nebija ierakstītas un par pienākumiem [nometnes noteikumiem] ar nekas nebija minēts.
Galu galā es to testu nokārtoju. Dabūju 66,5 punktus no 100. Īstenībā salīdzinoši slikti. Labākais rezultāts bija 88,7 punkti un vēljovairāk - meitenei.