klīstošais cilvēkbērns
19 Jūlijs 2004 @ 01:15
Skulte  
mmmm... kas pa brīvdienām... tādas nav bijušas. pavadīju labi. tā bija 1. reize, kad ar draugiem izbraucu k-kur ārpus ierastās vides atpūsties [nu neskaitot ikdienu rajonā, pirtis un koncertus] - pie dabas krūts. kopā ejot pastaigā pie jūras, iekurt ugunskuru un tad doties neprātīgā peldē nakts vidū - īsta improvizācija... sestdienā [tāpat arī svētdien] dienas viduu baudīt saules pieskārienu... un vakari - kādi gan bija abi šie vakari! tika izbaudīts katrs piekrastes sīkumiņš - smilšu gurkstoņa zem pēdām, viļņu šalkas, vēja svilpošana, saules riets, jūra visapkārt [mols], zvaigznes, guļošie akmeņi un klusums, kas mijās kopā ar draugu smiekliem, spiedzieniem, kliedzieniem un citiem izpausmes un pašapliecināšanās veidiem.
no manas puses šajās brīvdienās bija [pārsvarā] klusums [vismaz liekas, ka tā noprata pārējie], bet tas bija fantastisks.
kā varēja relaksēties... ūdens - skatīties tālumā un apzināties, ka esi šajā krastā, domāt par vakardienu, bet dzīvot šodienai...

pēdējā laikā arvien vairāk laika pavadu pie ūdens [ja vien iespējams] - vienalga vai nakts vai diena [protams, naktī ir daudz labāk]... tik žēl, ka pie mājas nav kāds ezeriņš, upe vai jūra...
 
 
pielietas ausis ar:: Metallica - Unforgiven