"Es vēlos laboties, es negribu vairs šo bēdu mazumiņu, ko mums lemj liktenis, it kā atgremot, kā allaž esmu to darījis; es gribu baudīt tagadni un pagātne lai paliek pagātne."

"Vientulība ir brīnišķīgs balzāms manai dvēselei."

"Es vairs nevēlos, ka mani izrīko, skubina, iekveldina; šī sirds taču pati no sevis gana plūst pāri; man vajag šūpuļdziesmas."

"(...) Tik nepastāvīgu kā šo sirdi tu neesi redzējis. Mīļais! Vai man ar tevi jārunā par to, ko tu tik bieži esi izjutis kā smagu nastu - redzot, kā aiz bēdām metos izlaidībās un aiz saldas melanholijas postīgā kaislībā. Es pret savu sirsniņu izturos kā pret slimu bērnu; katra tās vēlēšanās tiek izpildīta."

"Cilvēcei piemīt vienveidība. Vairums lielāko daļu sava laika nostrādā, lai eksistētu, un mazumiņš brīvo brīžu viņus tā biedē, ka viņi izmanto visas iespējas, lai tikai no tiem tiktu vaļā."

"Cilvēka dzīve esot tikai sapnis, to jau dažs labs pieredzējis, un arī mani šī sajūta nekad nepamet. Kad es vēroju, cik ierobežoti, cik iesprostoti ir cilvēka darbīgie un zinātkārie spēki, kad es vēroju, ka visa darbošanās ir tikai tāpēc, lai apmierinātu vajadzības, kurām nav cita nolūka kā vien paildzināt mūsu nožēlojamo eksistēšanu, un tad vēl to, ka nomierināšana ar zināmiem zinātniskiem jautājumiem ir tikai sapņaina rezignācija, tādēļ ka sienas, starp kurām cilvēks iesprostots, apgleznotas raibiem tēliem un gaišiem skatiem, - tad tas viss, Vilhelm, satriec mani. Es gremdējos pats sevī un atrodu tur savu pasauli. Atkal vairāk nojausmā un neizprotamās alkās nekā iztēlē un dzīvības pilnā spēkā. Un tad viss manās domās saplūst un es, sapņaini smaidīdams, dzīvoju tālāk."

"Vislaimīgākie ir tie, kuri kā bērni dzīvo vienai dienai."

"Arī tādiem ir labi, kas saviem sīkajiem darbiem vai pat savām kaislībām piešķir skanīgus nosaukumus, it kā būtu izdarītas milzum lielas operācijas cilvēces laimes un labklājības labā. Labi tiem, kas tādi var būt! Bet, kas savā pazemībā saprot, pie kā tas viss noved, kas redz, cik kārtīgi katrs pilsonis, kuram labi klājās, māk iekopt savu dārziņu par īstu paradīzi un ka arī nelaimīgais, gurdams zem dzīves nastas, smagi elpu vilkdams, iet neapnicis savu ceļu, un ka visiem viņiem ir tikai vienas rūpes - redzēt šīs pasaules gaismu vēl kādu mirkli ilgāk, - jā tas cieš klusu un veido savu pasauli un jūtas laimīgs tāpēc, ka ir cilvēks. Un tad, lai cik ierobežots viņš ir, viņa sirdī tomēr allaž mīt saldā brīvības izjūta, ka viņš šo cietumu var atstāt, kad vien pats vēlas."


Citāti no Gētes darba. Laikam esmu atradusi darbu, ar kuru es sevi personificēju. Konkrētie citāti faktiski atspoguļo manas sajūtas un domas šobrīd. Un arī mana lielākā sāpe ir teorētiskā mīlestība, kurai neticu, kuru alkstu... Un sapņi, ak sapņi...