Esmu dažreiz ļoti naiva būtne. Tas laikam nāk komplektā ar dzimumu.

Tāpat, mēdzu es ļoti uzticēties. Dažiem cilvēkiem.

Vismagākā forma ar šito visu man ir ar Enģeli. Ar viņu esot, pārņem drošības sajūta, paļāvība. Lielākoties, harmonija un "nekas slikts jau nevar notikt", hence the naive-ity part. Highlights tam visam laikam bija braukāšanās ar mašīnu pa ziemīgiem ceļiem un no-stress attieksmi pret viņa tieksmi slidināties un veikt mazliet bīstamus manevrus pa apledojošo ceļu tā, ka mans paps Pērkonlorda cienīgā slilā norūktu lekciju no tā paša apriņķa, no kura nāca thou shall not drive a motorbike.

So, all-in-all, Enģeļ-persona ir mans vājais punkts un bīstams persona.

Līdz es atklāju, ka ir teritorija, kurā es tomēr viņam neuzticos. Enter water here.
So... Šļakstināšanas, vilkšana ūber-briesmīgi-briesmīgajā-dziļumā, ezer-zāļu lidināšana virsū, tāpat kā mētāšanās ar to joku, ko ezer-apkaimē sauc par smiltiņu, mazliet nejauša pavilkšana zem ūdens, abusing my swim-wear. I swear, sometimes I do believe he does forget what sex I am... or even worse, he does not see me as a female. God-damn-him.

Anyways, sāku apsvert "you stay here, while I go there" tipa scenāriju, jo, lai cik jautri DAŽBRĪD tā bērnišķīgā ākstīšanās ūdenī nebūtu, I'm not a fan.