Tā sāpe dziļi iekšā joprojām mani medī. Labi nav, but ignorance is bliss.

---
Es un mana mamma, mēs esam īpašas. Pat ja viņa centās apspiest manas mākslinieciskās izdarības [ko man joprojām grūti piedot], man ir radošs gars. Un mums ir bohēmiskas, trakas izdarības.
Dažiem labiem tas šķiet nepieņemami & nesaprotami.
7d & 1d mēs kopā ar mr. Siliņu devāmies nelielā izbraukumā. Caurbraucām Skrundu, Saldu, Dobeli, Jelgavu & Ogri un to, kas ir starp Ogri & Jelgavu, padzīvojāmies Rīgā, tad braucām uz Ieriķiem, pa ceļam esot Siguldā un visās citās pilsētas, kas ir uz to pusi, papusdienojām tur, tad devāmies uz Cēsīm un Valmieru, bet atpakaļ uz Rīgu braucām caur Raganu, nu, to galu.

Galvenais piedzīvojums to divu dienu laikā :
Siliņš mūs ieveda mežā, Ērgļu klifus medīt. Kas tur tāds, jūs teiksiet? Tik tas, ka dāmas jau sataisījušās uz smalko ceļojumu braucamrīkā, bet pa sniegu, ledu & everything mežs nebija plānots staigāt. Bet vai tad tas mūs apturēs?
Smalkiem papēžu puszābakiem par šausmām, mēs aizbridām līdz tām klintīm, salstot un rājot Siliņu par tādu nejaucību.

Pēc tam apdomājoties, secināju, ka viss ir tā kā pienākas. Gadiem jau es uz mežu neesmu braukusi kā uz mežu. Kompī joprojām dzīvo bildes, kurās es skaistās, rozā laiviņās lecu no koka Bernātos, bet par ūberīgajām Kara Ostas bildēm, kur es Žukas ciemiņmeitenei rādu īsto vērtību Vēju Pilsētā, bet paralēli nobeidzu Vecmāmiņas princeškurpes, vispār no comments.
Tātad, mana stampāšana papēžzābakos, kuros es pat uz līdzenas virsmas esmu neveikla, pa ledu un sniegu uz Ērgļu klintīm, nevienu nevajadzētu pārsteigt.

p.s. -- kas ir šausmīgi, Siliņš man no Cēsīm parādīja/pastāstīja vairāk, nekā Vīrietis.