Keep coming up with love
but it's so slashed and torn
Why - why - why ?
Love love love love love
Insanity laughs under pressure we're cracking
Can't we give ourselves one more chance
Why can't we give love that one more chance
Why can't we give love give love give love give love
give love give love give love give love give love
'Cause love's such an old fashioned word
And love dares you to care for
The people on the edge of the night
And loves dares you to change our way of
Caring about ourselves
This is our last dance

Dziesmas ir baigā lieta, ja viņas klausās uz austiņām. Sāksim ar to, ka var sadzirdēt visādas nianses, kas pirms tam (klausoties uz normāliem skaļruņiem) bija palaistas garām. Dziesmās var iekodēt atmiņas [man vismaz iekodējas automātiski, jo es regulāri esmu slima ar kādu gabalu, kas pēcāk atbilst kādam dzīves palagam un ir kā umm trigger to memories]. Mūzika uzlabo garastāvokli vai arī raud līdz ar tevi. Mūzika/mūziķi/dziesmas ilustrē tavas bēdas, tavas sajūtas un political events.
Viss jau ir baigi forši. BET man ir tendence dziedāt mīļām dziesmām līdzi. [tādēļ es klausos skaļi, lai citi & es nedzirdētu šķībumus]

Anyways, šis teksts ir intro stāstam par to kā es piemājas Elvī šodien čut ne dejoju līdzi Deividam un Fredijam, un gandrīz sāku dziedāt līdzi ar. Why can't we give love one more chance?! [beigās iet mājās pa tumšo, tumšo umm ceļu? vairs nebija baisīgi. ]

Kā viņi raksta ciparus the lielos -- millenovecentonovanta, seimilaquattrocentocinquantotto, diecimilacinquecento...

--

p.s. - jūtos vīlusies, ka google nemāk itāļu skaitļus ciparos pārkonvertēt.